Desmit mēnešus pēc ugunsgrēka «Flora» gatavojas ražotnes jaunā angāra atklāšanai un jaunu klientu vilnim kā no Maskavas, tā Rietumeiropas
Atgūties no liesmu posta viens no vecākajiem uzņēmumiem neatkarīgajā Latvijā SIA «Flora» cerēja gada laikā pēc ugunsnelaimes pērn septembra pēdējā dienā. Žurkas zobi elektrības vados, iespējams, bija iemesls pamatīgam satricinājumam vienam no Latvijas spēcīgākajiem logu un durvju ražošanas uzņēmumiem. Jūlijā sāksies ražošana līdz ar sniega nokušanu martā būvēt sāktajā angārā, kas beidzot aizstās izdegušo galveno ražošanas līniju.
«Varējām atkopties pat ātrāk. Tāpat kā zemniekiem ir pļaujas laiks, arī mūsu sezona ir otrais pusgads, kad ir vairāk pasūtījumu. Gads pa kāju, jo sezonu mums ugunsgrēks «noēda» – 30. septembris taču ir pats pīķis. Vajadzēja atražot nodegušos pasūtījumus, bet jaunus pieņemt nevarējām, līdz ar to nauda gāja gar degunu,» galvu nogroza direktors Juris Bušs.
Kā ar kulaku pa muti
«Šoks bija lielāks no otrā,» direktors atzīst pēc «Ziņu» jautājuma, kas deva lielāku triecienu – ekonomiskā krīze vai ugunsgrēks. «Zvans divos svētdienas naktī no sarga man bija kā blieziens ar kulaku pa muti. Kopā ar pirmo ugunsdzēsēju brigādi ierados te. Pilns ar dūmiem, kaut kur zibsnīja liesmas. Kamēr «pažarnieki» vilka līniju, piecās desmit minūtēs uguns izplatījās pa visu angāru. Savukārt krīze nāca lēnām, tai varējām gatavoties. Banka teica, ka mēs bijām pirmie Jelgavā, kas sāka ņemt mutē vārdu «krīze», jau 2007. gada maijā. 80 procentu mūsu apgrozījuma veido eksports, un ļoti labi jutām, ka Vācijas mājsaimniecības un tirgus kā tāds naudu pieturēja un sāka uzkrāt. Tā kā saikne ar eksporta tirgiem Eiropā ir blīva, labi sapratām, kam jāgatavojas. Darbinieku skaitu pēc gada samazinājām no 150 līdz 60. Bet pēc ugunsgrēka visi palika strādāt, un nu jau ņemam klāt,» stāsta Juris. Tagad «Florā» strādā 130 cilvēku. Juris Bušs neizmanto savu kabinetu, bet iekārtojies pie viena no galdiem starp citiem administrācijas darbiniekiem.
No policijas atzinums par degšanās iemesliem nav saņemts joprojām, viņš stāsta. «Par laimi, apdrošinātājs «Gjensidige Baltic» neiespītējās, veica savu ekspertīzi, un mēs varējām saņemt 225 000 latu (355 717 eiro) atlīdzību. Ja ne apdrošinātāja pretimnākšana, būtu atlaisti cilvēki un cieši savilkta josta.» Pēc ugunsgrēka ražotnē atrasts nesadedzis žurkas apskādēts mikroviļņu krāsns vads, kas licis aizdomu ēnai par posta izraisīšanu krist uz grauzējiem.
Izdegušā vietā uzceltais angārs dos iespēju strādāt ātrāk un ērtāk. Tagad darbinieki izmētāti pa dažādiem cehiem, vietas ir maz, visi stūri nokrauti, tā ikdienu pēc ugunsnelaimes ieskicē J.Bušs. 1300 kvadrātmetru plašā angāra jumtu rotās milzīgs uzraksts «Flora», kas nebūs saskatāms garāmgājējiem, bet kritīs acīs lidotājiem.
800 metru no Kremļa
«Floras» otrs birojs atrodas 800 metru no Kremļa, Maskavā. 35 kvadrātmetru telpās ar 6000 eiro īres maksu mēnesī strādā pieci speciālisti, vietējie krievi. «Sarežģītākos projektos montēt sūtām latviešus,» piebilst J.Bušs. Birojā katrs klients var dabūt glāzīti Rīgas melnā balzama vai konfekti «Gotiņa», šprotes vai rupjmaizi. «Neslēpjamies, ka esam latvieši – piedāvājam visas klišejas, kas Krievijā ir par Latviju,» smejas direktors. «Krieviem šķiet, ka ES ražojumiem noteikti jābūt labākiem par Krievijas, un 99 procentos gadījumu tā arī ir,» viņš turpina. «Mediji potē, ka krievi nemīl latviešus, bet mums nav neviena objekta, ko nebūtu ieguvuši politisko uzskatu atšķirību dēļ,» norāda J.Bušs. Viņš intervijas dienā pirms dažām stundām atgriezies no Maskavas, kur piedalījies izdevuma par mūsdienu arhitektūru atvēršanas svētkos – tajā slaveni Krievijas arhitekti «Florai» atzinušies mīlestībā. Tie paši arhitekti ar Jelgavas uzņēmumu sadarbojušies dažādos ekskluzīvos objektos, kuru īpašnieki – kaimiņvalsts bagātnieki, kā pieredzējis J.Bušs – mīl pārmērības un naudu neskaita.
Pārstāvniecības Rietumeiropā «Florai» nebūs. «Eiropā nav kā Maskavā tāda superluksusa segmenta, varbūt vienīgi Londonā, kur dzīvo daudz bagātu krievu. Nesen izgatavojām durvis kādai turienes villai 22 miljonu eiro vērtībā. Bet citur krievu vērienu nesaprot tā kā Maskavā.»
Auklējas ar maziem pasūtījumiem
Visciešākās eksporta saites Eiropas virzienā Jelgavas uzņēmumam ir ar Poliju, gadā uz šo valsti aizceļo prece aptuveni par 900 000 eiro. «Bet ne logi. Brusas. Šīs sadarbības galarezultātā rūpnīcā Polijā katrs piektais vācu koncerna «Roto» jumta logs tiek izgatavots no mūsu koka. Ar viņiem sadarbību redzu līdz savai pensijai,» turpina J.Bušs.
Franči ir bieži klienti un izceļas ar to, ka pieprasa logus bez apdares – to viņi veic paši. Nereti no Francijas Alpu reģiona uz Jelgavu tiek atgādāti vēsturiski ozola dēļi, no kuriem Jelgavā rada logu fasādes un ar vēstures elpu apdvestus logus sūta atpakaļ uz Franciju. ««Floras» filozofija nav spiest uz apjomu,» paskaidro direktors. «Mēs varam paņemt lielus objektus, bet joprojām esam elastīgi. Tā Ļeņins esot teicis – labāk mazāk, bet labāk. Mūsu stiprā puse ir tehniskās nianses. Detalizētus rasējumus izgatavojam gan simts, gan trim logiem,» direktors norāda.
Priekšrocība, salīdzinot ar Eiropas kvalitātes korifejiem vāciešiem, ir «Floras» piedāvātā cena. «Tas ir stereotips, ka mūs uzskata tikai par lēto darbaspēku. Latviešus pazīst arī kā augstvērtīgu kokmateriālu izgatavotājus. Reizi divos mēnešos pie manis atbrauc no Francijas, Dānijas, Somijas, jo meklē iespējas uz šejieni pārcelt savas ražotnes. Pagaidām viņiem atsaku. Mēs dabūjam labu cenu Maskavā – kādēļ man ar lētāku produktu «aizštopēt» ciet savu ražotni?»
Poļi nišā nelaužas
Uz sētas, kas apjož uzņēmuma teritoriju, vīd pavecs uzraksts «Koka un plastikāta logi». «Mēs piedāvājam sadarbībā ar «Rietumu logiem», bet jau vairākus gadus neražojam plastikāta logus. Pieprasījums pēc tiem ir varbūt reizi pusgadā, bet piecus gadus to ražošana te vairs nenotiek,» atklāj J.Bušs. «Rietumeiropā tos joprojām uzstāda industriālajās ēkās, bet sabiedriskajās vairs ne. Kad parādījās pētījumi par to, ka plastmasas ķīmiskajā formulā izmantots kancerogēnais svins, visi bērnudārzi un skolas masveidā mainīja logus pret koka. Pirms dažiem gadiem ES aizliedza svinu izmantot, bet vecākajos logos tas ir. Latvijā gan plastikāta logus praktiski vairs neražo – Polijā tos piedāvā ievērojami lētāk, mūsu ražotājiem to cena ir zem pašizmaksas. Koka logus izgatavot ir ievērojami sarežģītāk, tāpēc šajā nišā poļi nelaužas. Te ir pārāk daudz roku darba, piemēram, krāso cilvēki, nevis roboti.»
Ar «Floras» koka logiem greznojas Ķemeru sanatorijas ēka, Valērija Kargina «Villa Adlera» Bulduros, Melngalvju nams, Rīgas Juridiskās augstskolas jūgendstila pērle Alberta ielā. Jurim «kožot acīs» plastikāta logi vēsturiskās ēkās. «Tas ir PSRS mantojums, ka valsti apzagt ir goda lieta. Tāpat kā nomaksāt sodu un koka logu vietā vecajās mājās likt plastmasas. Mūsu paaudze vēl ne, bet mūsu bērni, uzskatu, domās rietumnieciskāk un būs godīgi. Kā skandināvi, kuri nespēj saprast, kā var nemaksāt nodokļus.»
«Roka mazgā roku, bet abas kopā – seju. Rokas ir sadarbības partneri, bet seja – darbs ilgtermiņam,» J.Bušs uzsver, cik nozīmīga biznesā ir laba kompānija. Ir atsevišķi uzņēmumi, kuriem «Flora» pateikusi, lai to netraucē, – piemēram, SIA «Re&Re» pēc Zolitūdes. «Viņiem esam staigājuši pakaļ, lūdzot samaksāt rēķinu pēc tam, kad esam atsaukušies un izpalīdzējuši ar steidzamu pasūtījumu. Man pieredzes ceļā jāuzkāpj vēl uz daudziem grābekļiem, bet nezināju, ka tā var būt kā sistēma – nemaksāt,» secina 29 gadus vecais uzņēmējs, kurš «Florā» strādā kopš 2007. gada, kad «Turībā» ieguva izglītību tūrismā un viesmīlībā.
Tēvam novēl izbaudīt pensiju
Kafiju dzerot un anekdotes bārstot, uzņēmumā var bieži sastapt arī firmas dibinātāju Jura tēvu «Floras» valdes priekšsēdētāju Māri Bušu, bet vadības grožus viņš pilnībā uzticējis dēlam. «Tāpat kā es, «Flora» ir viņa bērns,» bilst Juris. «Kopš 1991. gada viņš ir ar šo uzņēmumu auklējies, ļaujot tam izaugt no dažu cilvēku komandas. Tagad es viņam novēlu izbaudīt pensiju – nodoties medībām un vaļaspriekiem.»
Ražotnē logi un durvis top no «zaļa» baļķa, tam izejot pilnu ražošanas ciklu. Lielās kokzāģētavas ieinteresētas «dēļus konteineros grūst projām, nevis pārdot man divus kubus». Tādēļ zāģēšana «Florai» nes zaudējumus, un «pēc būtības tā ir neloģiska. Bet tas ir tikai tāpēc, ka no lielajiem zāģētājiem nevaram dabūt to, ko mums vajag, – labu kvalitāti un salīdzinoši nelielu apjomu. Attīstītajās valstīs šī ķēdīte darbojas – no zāģētāja iegādājas ražotājs, un posmu pa posmam palielina materiāla pievienoto vērtību. Politiķiem jāpieliek sava roka, es varu tikai to ieskandināt. Logam vai tā sagatavei ir daudz lielāka pievienotā vērtība šajā ķēdītē nekā parastam dēlim».
Nākamo piecu gadu laikā «Floras» vadītājs plāno palielināt ražotnes tehnoloģiskās iespējas, kāpināt kvalitāti un vēl vairāk nostabilizēties Krievijā, «lai kļūtu zināmi visiem vadošajiem krievu arhitektiem». Savukārt līdz gada beigām plānots Anglijas tirgum izstrādāt un attīstīt uz augšu bīdāmos Viktorijas stila logus. Juris optimistiski smaida: «Ja labi startēsim, kas zina, varbūt vajadzēs būvēt vēl vienu ražotni. Tāpēc – nekad nesaki nekad par paplašināšos.» ◆
