Šodien savu pirmo aldziņu saņem pusaudži, kuri piedalās Jelgavas pašvaldības skolēnu vasaras nodarbinātības programmā. Darbs dara darītāju, vēsta latviešu tautas sakāmvārds. Parunājot ar darba devējiem, kas iesaistās dažādās nodarbinātības programmās, var kārtējo reizi secināt – senčiem bijusi taisnība.
Protams, visi jaunieši nav vienādi. Arī pieaugušie taču tādi nav. Dažs ir slinkāks, cits labprāt uzņemas visdažādākos pienākumus. Tomēr skaidrs ir viens – darba tikums apgūstams un no mazotnes mācāms.
Kāds uzņēmējs sarunā atzīst, ka šogad viņam trāpījušies vairāki rūdīti sliņķi un ar skolēnu piesaisti klapatas vien esot. Kādam visu laiku jāstāv vagas galā un jaunie censoņi jāvaktē, citādi dienas laikā viena vaga būšot izravēta. Citam jau nākamajā darba dienā uz saimniecību atspērusies pārskaitusies māmiņa. Viņas dēliņš tiekot pārstrādināts. Un vispār, kāpēc viņam tāds netīrs darbs jādara.
Paradoksāli, bet dažs labs tikai padsmit gadu vecumā, iesaistoties kādā no nodarbinātības programmām, uzzina, ko nozīmē ravēt. Kādam citam pirmo reizi dzīvē jāapgūst trauku mazgāšana. Acis vien jāiepleš izbrīnā, ka visur šo darbiņu neveic trauku mazgājamā mašīna. Kādreiz obligātās dežūras ēdnīcās, prakses un braucieni darbos uz kolhozu dažiem varbūt palikuši atmiņā kā katorga, bet savu artavu deva – vismaz tapa skaidrs, ka kartupelis uzreiz vitrīnā neielec un uz piena pakas uzzīmētā govs nedzīvo veikala pagalmā.
Lai arī skolēni netiek nodarbināti visu dienu, piekusumu tomēr jūt, un tas, iespējams, liek arī novērtēt vecāku pūles. Kāda jauniete pēc darba bērnudārzā tā arī atzina: «Tagad saprotu, kā mamma jūtas, visus mājās aptekājot, tīrot, gatavojot ēst… Centīšos vairāk palīdzēt.»
Varbūt arī vecākiem vērts padomāt, vai visdažādāko pirkumu gādāšanu saviem lutekļiem nevajag pārvērst par bonusu par labi padarītu darbu (kaut vai tos pašus traukus nomazgājot un istabas sakārtojot), nevis ikdienišķu parādību. ◆
