Pieminot Komunistiskā
genocīda upurus, sestdien Jelgavā, Svētbirzē, un pēc tam
Jelgavas muzejā pulcējās politiski represēto apvienības
“Staburadze” dalībnieki un viņu atbalstītāji.
No tiem 19
staburadziešiem, kas pieredzējuši 1941. gada 14.jūnija traģiskos
notikumus, uz pasākumu bija atnākušas Maija Skusta un pati
vadītāja “Staburadzes” vadītāja Valda Dzintare. Viņa minēja,
ka politiski represēto piemineklim Svētbirzē pie akmenī
veidotajiem sliežu gulšņiem, kuros iegravēti izsūtījumā mirušo
Jelgavas apriņķa iedzīvotāju vārdi, vajadzētu pielikt
paskaidrojošu uzrakstu. Tāda iecere, viņasprāt, bijusi arī
aizsaulē aizgājušajam pilsētas māksliniekam Georgam Svikulim,
taču iecerētais nav paveikts. Pilsētas mērs Andris Rāviņš
atbildēja, ka G.Svikulis gribējis, lai mākslas darbs rada interesi
un lai tajā viss nav pateikts līdz galam. Pēc mēra teiktā, šis
jautājums būtu jāizvērtē profesionāļiem.
Viens no jaunākajiem
organizācijas dalībniekiem uzņēmējs Vitālijs Upenieks, kurš
piedzima Sibīrijā 1951. gadā un kopā ar māti Latvijā atgriezās
1957. gadā, stāstīja, ka viņam bērnība pagāja salīdzinoši
viegli. Taču Sibīrijas zemē gāja bojā viņa vecvecāki vēlākos
gados. 1949. gadā par mežabrāļu atbalstīšanu tiesātā Irēna
Kalniņa pārliecināta, ka uz staburadziešu pasākumiem nāk tāpēc,
lai sastaptu savus likteņa biedrus. Kad viņu apcietināja, tai bija
bija 18 gadu. “Kaut arī no jaunības septiņi gadi ir pavadīti
cietumā, tomēr domāju, ka mana dzīve bijusi piepildīta. Nekļuvu
par mākslinieci, bērnu varēja būt vairāk, bet līdz pilnībai
jau netiek neviens,” atzīst sirmā kundze.
Sarīkojuma dalībniekus
apveica Jelgavas pilsētas, gan arī Jelgavas novada pašvaldību, kā
arī vairāku sabiedrisko organizāciju pārstāvji.
1941. gada 14. jūnijā
tika apcietināti un deportēti uz Krieviju 15 tūkstoši Latvijas
iedzīvotāju, no kuriem daudzi izsūtījumā gāja bojā.
