Tirgus visos laikos bijusi vieta, kur pulcējas visdažādākā publika. Augstu vilni rosība tajā sāk sist jau pavasarī, kad galdus pārplūdina dārzeņu, garšaugu un puķu stādi, maķenīt vēlāk pievienojas pirmie dārzeņi, ogas, augļi. Tie laiki, kad preci rindu rindās uz galdiem izkārtoja tikai vietējie tirgotāji, ir beigušies, tagad viņiem jākonkurē ne vien savstarpēji, bet arī ar svešzemju preču klāstu.
Tas nav nemaz tik viegli, jo ievestajai produkcijai visbiežāk cena ir krietni zemāka, turklāt ne viens vien tirgotājs lepni stāsta, ka ievestie dārzeņi vai ogas audzēti tepat Latvijā. Agrā pavasarī, protams, tirgū pārsvarā nopērkami pērnās ražas pašu dārzeņi un jaunā vākuma importa produkcija, bet parasti pirms Jāņiem ielauzties piedāvājumā mēģina arī vietēji ar pašu audzēto.
Braucot ārzemju ceļojumos, tirgus dažkārt ir viens no obligātajiem apskates objektiem. Tieši tur vairāk nekā tūrisma ceļvežos aprakstītajos arhitektūras pieminekļos un valstiski nozīmīgajās vietās izjūt valsts un pilsētas garšu. Latvijā tirgu popularitāte šūpojusies kā pa viļņiem – sasniedzot milzīgu apmeklētību pirmajos neatkarības gados, kad šķita, ka tur var dabūt visu iespējamo, pēc tam atkal savu slavu zaudējot, jo tur, cilvēkuprāt, jau tikai poļu «šmotkas» nopērkamas. Tagad lēnām, bet stabili, kāpjot interesei par mājražotāju un vietējo saimniecību izaudzēto, apmeklētība tirgū atkal aug.
Visu rakstu lasiet otrdienas, 17. jūnija, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs
