Akciju sabiedrība «Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca» un tajā strādājošie viestiešākajā mērā smagi izjūt Ukrainas kara sekas – teju 60 procentu produkcijas tika realizēts Ukrainā. Šobrīd Ukrainas tirgus rūpnīcai pamiris.
Viens no Jelgavas lepnumiem – Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca – visu šo gadu pārdzīvo ļoti smagu krīzi, jo karadarbības dēļ Ukrainā pilnībā apstājusies metalurģiskā rūpniecība, kurai Jelgavas uzņēmums piegādāja nepieciešamās iekārtas.
«Bija laiks, kad uz Ukrainu eksportējām teju 70 procentu saražotās produkcijas. Pēdējos gados Ukrainā realizējām 50 – 60 procentu visu ražojumu. Ja gribat zināt, cik mēs pārdodam Ukrainā savu produkciju šodien, – pilnīgu nulli,» tā pašreizējo situāciju sarunā ar «Ziņām» raksturo uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Pēteris Bila. Visi rūpnīcas klienti – metalurģijas uzņēmumi – atrodas aktīvā karadarbības zonā, un loģiski, ka patlaban tie ir pamesti un tukši. Tur vispār nekas nenotiek, jo arī cilvēki masveidā devušies bēgļu gaitās. «Ja kaut kur minimāls darbs notiek, tad tas ir visai nosacīts un noteikti neviens tur pašlaik nedomā par jebkādu attīstību, kas attiecīgi nozīmē – mūsu ražotās iekārtas neviens tur nepasūta,» norāda uzņēmējs.
Smagākais gads vēsturē
Ar šādu situāciju Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca saskaras jau faktiski kopš gada sākuma. Darbs rūpnīcā notiek cikliski, un strādājošie lielāko daļu laika pavada mājās. Ja ienāk kāds pasūtījums, vadība aicina cilvēkus uz darbu, lai nodrošinātu ražošanu. «Ko tur slēpt, mēs visi kopā piedzīvojam smagu brīdi. Darbinieku algas ir samazinājušās līdz minimumam, jo viņu atalgojums atkarīgs no saražotās produkcijas pārdošanas. Taču, par laimi, cilvēki izprot situāciju un nav tā, ka tagad vadībai tiktu pārmests, ka nenodrošinām darbu un tāpēc nevaram izmaksāt algas. Darbinieki labi saprot, kas notiek Ukrainā, ka mūsu tirgus tur ir pilnībā apstājies un ka neviens neprognozē, kad vispār tur varētu atsākties jebkāda ražošana, kas attiecīgi arī nozīmētu pieprasījumu pēc mūsu metalurģijas iekārtām,» stāsta P.Bila, piebilstot, ka no ap 100 rūpnīcā strādājošajiem krīzes situāciju savā maciņā vistiešāk izjūt ap 60 darbinieku, kuri ir tieši iesaistīti produkcijas ražošanā.
Uzņēmējs atzīst, ka šis gads rūpnīcai ir viens no smagākajiem visā pastāvēšanas vēsturē. «Ja šogad iziesim pa nullēm, tad būs labi. Šis noteikti nebūs attīstības gads. Pagaidām mēs tieši tā arī raugāmies, ka peļņas nebūs, taču zaudējumus arī nepiedzīvosim, jo ir iestrādes citos tirgos, kuros strādājam, lai gan rūpnīcas jauda pašlaik ir būtiski samazināta,» stāsta P.Bila, ar skumju smaidu atgādinot seno teicienu – nekad nevar būt tik slikti, lai nevarētu būt vēl sliktāk. Uzņēmējs atzīst, ka pat pasaules finanšu krīzes gados rūpnīcai nav klājies tik smagi. «Krīzes laikā daudzas lietas bija atkarīgas no mums pašiem. Meklējām dažādas iespējas, domājām, spriedām. Šodienas Ukrainas tirgus apstāšanos mēs pilnīgi nekādi nevaram ietekmēt – tur notiek reāls karš ar visām no tā izrietošajām sekām. Mums atliek gaidīt, kad situācija normalizēsies un varēsim atsākt eksportu,» pauda P.Bila.
Uzņēmējs, protams, atturas prognozēt politisko procesu attīstību un laiku, kad beigsies karš. Taču viņš norāda, ka Jelgavas rūpnīca ir gatava «eksporta startam» uz Ukrainu jebkurā brīdī. Tiklīdz Ukrainā normalizēsies situācija un atsāksies ražošanas attīstība, šīs valsts metalurģijas uzņēmumiem noteikti vajadzēs jaunas iekārtas. «Mūsu produkcijas ražošanas process nav vienas dienas darbs. Atsevišķas iekārtas ražošanas cikls ir pusgads, citreiz gads. Kad sākās Ukrainas krīze un mūsu tirgus tur aizvērās, pieņēmām varbūt no ekonomikas teoriju grāmatu viedokļa nepareizu lēmumu, bet turpinājām ražot noliktavām. Tas nozīmē, ka esam piepildījuši mūsu noliktavas ar gatavo produkciju un, tiklīdz būs pircēji, uzreiz varēsim viņiem piegādāt vajadzīgo,» akcentē P.Bila. Viņš piekrīt, ka savā ziņā prece noliktavā ir iesaldēti apgrozāmie līdzekļi, taču no biznesa viedokļa tas tomēr darīts stratēģiski – lai brīdī, kad Ukrainai vajadzēs šīs iekārtas, Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca būtu gatava prasības apmierināt.
Jaunas iespējas
Nav arī tā, ka administrācija neko nedara un gaida labākus laikus, bilst uzņēmējs. Rūpnīcas vadība intensīvi meklē jaunas iespējas, jaunus klientus, kam piedāvāt savu produkciju. «Iespējams, mūsu situāciju pozitīvā virzienā pamainīs jau pirms pusotra gada iesākts projekts, kad Krievijas zinātnieki tieši mums pasūtīja jaunu eksperimentālu iekārtu ražošanu naftas pārstrādes rūpniecībai – naftas jaucējus, lai iegūtu tīrāku naftu tālākajai pārstrādei. Vienkārši neviens cits šo projektu neuzdrošinājās uzņemties, bet mēs sapratām, ka tā ir laba iespēja attīstīties jaunos segmentos. Process, protams, bija garš, jo bija tikai ideja, nevis jau gatavi rasējumi. Mēs daudz eksperimentējām, izmetām daudz nederīgu paraugu, kamēr beidzot radījām visiem pieņemamu prototipu. Pirms trim mēnešiem nosūtījām galīgos paraugus testēšanai Krievijas rūpnīcās. Patlaban gaidām atbildi. Ja šīs iekārtas izrādīsies labas, mums būs lieli pasūtījumi, kas nozīmē darbu gan esošajiem rūpnīcas strādniekiem, gan, iespējams, nepieciešamību pēc papildu darbiniekiem,» stāsta rūpnīcas vadītājs. Uz jautājumu, ja nu pasūtījumu izrādīsies krietni vairāk, nekā rūpnīca ar saviem darbiniekiem spēj saražot, P.Bila norāda, ka tad uzņēmums pieņems darbā papildu darbiniekus. «Protams, mums viņi būs jāapmāca, jo diemžēl Latvijas izglītības sistēma ir tik neprofesionāli radīta, ka ražošanai pašai jāapmāca savi darbinieki. Jaunieši, kuri pabeidz skolas vai augstskolas, nav gatavi darbam konkrētā jomā. Viņiem ir nepieciešama papildu apmācība,» uzskata uzņēmējs.
Neloģiska valsts pārvalde
Uz jautājumu, vai pašreizējā situācijā rūpnīcas vadība ir lūgusi vai varbūt vismaz domājusi lūgt valsts palīdzību ar padomu vai kā citādi, P.Bilas sejā parādās ironisks smaids. «Jūs noteikti jau nojaušat manu atbildi. Tas nevienam nav noslēpum – mums visa politiskā sistēma ir ačgārna. Nu kā var būt tā, ka nozaru ministrijas vada cilvēki, kuri vispār neko nesaprot no attiecīgās jomas. Mums ir milzīgs labi apgādātu ierēdņu skaits, taču viņu devumu valsts attīstībā nekādi nevaru izjust. Un tad mēs brīnāmies, ka cilvēki nesaskata jēgu maksāt nodokļus, jo vienkārši neredz, ka viņu nauda tiktu izmantota mērķtiecīgi, pretēji tam, kā tas ir citās valstīs. Mums visu laiku stāsta par kaut kādiem Latvijas veiksmes stāstiem, bet es gribu pajautāt – kur tie ir?» uzņēmējs ir skarbs. Tā vietā, lai domātu racionāli un loģiski, Latvijā visu laiku uzliek aizvien lielāku un lielāku slogu – gan darba ņēmējiem, gan uzņēmējiem. «Nu padomājiet – uzņēmējiem katru gadu jāsamaksā avansā uzņēmumu ienākuma nodoklis, ko aprēķina no iepriekšējā gada peļņas apmēra. Nu tad skatāmies mūsu uzņēmumu – pērn strādājām ar pozitīvu rezultātu, šogad piedzīvojam smagu krīzi un centīsimies noturēties pa nullēm. Bet nodoklis par peļņu mums jāsamaksā tik un tā. Kur te loģika?» pauž P.Bila. Viņš īpaši kritizē arī darbaspēka nodokļu apmēru, jo tieši lielo nodokļu dēļ uzņēmums nevar piedāvāt saviem darbiniekiem tādas algas, kādas maksā konkurenti Eiropā. «Mēs vienkārši nespējam tādu summu samaksāt. Un rezultāts ir viens – cilvēki aizbrauc no valsts. Un es nevaru nosodīt, ja viņi izvēlas saņemt piecas reizes lielāku algu ārzemēs,» skumji nosaka P.Bila. ◆
