Var tikai apbrīnot, ar kādu cerību un degsmi skolēnu priekšā gatavi stāties izglītības programmas «Iespējamā misija» dalībnieki – jaunie, daudzsološie speciālisti, kuri nolēmuši izmēģināt savus spēkus pedagoģijā. Teju šķiet, ka viņu arsenālā tiešām ir kādas «brīnumzālītes», ar kuru palīdzību atvērt jauniešu bieži aizsērējušos matemātikas, fizikas un ķīmijas uztveres kanālus, likt iemīlēt grāmatu un mācīšanos kā tādu, izgaisinot drūmo pieņēmumu mākoni, ka to visu vajag sistēmai, ne pašam.
Lai šiem skolotājiem izdodas un veicas! Dažādi pētījumi liecina, ka Latvijas izglītības sistēma, kurā vairāk nekā 40 skolotāju ir vecumā virs 50 gadiem un daudzu darba metodes morāli novecojušas, tiešām brēc pēc «jaunām asinīm». To parāda arī «Iespējamai misijai» piedāvātās vakances. Vēlmi nākamajā mācību gadā savās rindās redzēt talantīgos programmas dalībniekus izteikušas 58 skolas, paverot viņiem 107 skološanas iespējas. Taču, lai gan konkurss, kā ierasts, bija aptuveni desmit uz vienu vietu, izglītības iestādēs turpmākos divus gadus kā pilna laika skolotāji pavadīs vien 27 jaunā iesaukuma censoņi.
Tomēr šī ziņa tikai pirmajā mirklī eiforiski apdullina, ka valstī viss ir kārtībā – atliek palielināt jauno talantīgo pedagogu štatu, un visas problēmas izglītības sistēmā izgaisīs kā nebijušas. Diemžēl pie durvīm klauvē cita realitāte. Skolēnu skaits joprojām turpina kristies, līdz pēc dažiem gadiem izglītojamo būs par aptuveni 11 tūkstošiem mazāk. Tas automātiski nozīmē mazāk skolu un skolotāju, jo maz ticams, ka pašvaldības spēs finansēt dažu bērnu klasi. Maigi sakot, ne pārāk iedvesmojoša perspektīva esošajiem un topošajiem pedagogiem, nemaz nerunājot par tiem, kas tikai sapņo iegūt šo profesiju.
Var jau būt, ka tas nesīs arī ko labu, jo, saasinoties konkurencei, paliks spējīgākie un mainīties gatavākie. Taču piekrītu, ka būtu tikai godīgi, ka «ārpus laukuma» palikušajiem tiktu piedāvāta iespēja pārkvalificēties. Kā «Iespējamā misija». Tikai apgrieztā variantā. ◆
