Senos laikos – tā bija septiņdesmito gadu nogale – kādā Lauksaimniecības universitātes fakultātē (kurā – tas lai paliek mans noslēpums) pastāvēja sendibināta laborantu biedrība. Tās biedri nenodarbojās ne ar ko pretlikumīgu, nenotika nekādi slepeni rituāli, tik vien kā darba sastrēgumbrīžos cits citam centāmies palīdzēt, kopīgi svinējām vārda un dzimšanas dienas, vārdu sakot – dzīvojām kā brāļi.Vēl atliek piebilst, ka visi bijām jauni zeļļi – vidējais vecums gadi divdesmit trīs – un pagaidām nesakāroto sadzīves apstākļu dēļ par stabilas ģimenes dibināšanu neviens no mums vēl nedomāja. Tā nu mēs, atļaušos teikt, minētās biedrības kodols, es – Pēteris un divi Jāņi, apzinīgi pildījām savus nesarežģītos laborantu pienākumus, un mūsu dienas neaptumšoja neviens rūpju mākonītis.Tajā vasarā, par ko ir šis stāsts, pamazām, bet neatvairāmi kā dzemdības tuvojās Jāņi. Šajos svētkos ikvienam īstam latvietim jādzer alus, jāuzkož nacionālais ēdiens šašliks, un, ja pēc šīm izdarībām vēl nepietrūkst enerģijas, tad jādodas meklēt teiksmaino papardes ziedu. Šīm pievilcīgajām izdarībām nolēmām atbilstošā līmenī sagatavoties arī mēs. Atklāti sakot, cita ceļa nemaz nebija: apsveiks mūs šā vai tā, pēc tam džentlmeņu goda kodekss prasīs «uzstāties» – tad jau labāk šim rituālam sagatavoties laikus. Sasaucām stratēģiskās plānošanas sanāksmi, apkopojām esošo un vajadzīgo.Vienam no mūsu Jāņiem, Jelgavas iedzimtajam, piederēja tiem laikiem vēl pietiekami ietekmīgs braucamais – motocikls «Pannonia» ar blakusvāģi. Ar to pa pilsētas apkārtni dricelēdams, šis bija noskatījis visai simpātisku vietiņu svētku svinēšanai – Misas upes krastā pie Mušķiem. Vienojāmies uz turieni ielūgt ne tikai laborantu biedrību pilnā sastāvā, bet arī fakultātes pārējos kolēģus – vienā mācību korpusā un darbnīcās taču strādājām. Izejvielu sarūpēšana šašlikam problēmas neradīja: tirgus sievas, potenciālos pircējus sagaidījušas, gaļas gabalus gandrīz ar varu stūma padusēs. Man, Dobeles rajona lauku zēnam, Pēterdienai par godu māte bija apsolījusi sasiet kārtīgu siera rituli, ar sviestu un ķimenēm bagātinātu. Tiktāl viss bija skaidrs.Atlika, mūsuprāt, pasākuma sarežģītākā daļa – alus sagāde. Tolaik šo dzērienu, veikalu plauktos redzētu, atcerējās tikai pensionāri. Alu no kravas automašīnām, pēc iepriekšējo gadu pieredzes, izmeta Pils saliņā 23. jūnija pievakarē, bet, tumsai iestājoties, manīgie veči šo dziru medīja arī pie kvasa mucām Satiksmes un Meiju ielas krustojumā. Cerēt uz laimi šādā ceļā iegūt mums nepieciešamo dzeramo bija tikpat naivi, kā apturēt Zemes griešanos ap savu asi.Sēdējām un domājām ilgi. Tad Jelgavas Jānis izteica Ņūtona cienīgu domu: «Alus mums jābrūvē pašiem!» Hmm. Par alus brūvēšanu ikviens no mums zināja tikpat daudz kā par blusu cirka vadīšanu. Nu bet galu galā – vai tad mēs kādi muļķi? Inženiera diploms taču katram kabatā! Turklāt alus nav ne jātvaicē, ne jāfiltrē; iesals, ūdens, raugs, apiņi, vēl varbūt karote cukura saldumam un dullumam… Bet trauki? Bija dzirdēts, ka alus tecināšanai vajadzīga muca ar krānu, salmi un vēl kaut kādi ķipji un citas iekārtas.«Es zinu vienu veci Viskaļu ielā,» Jānis mums klāstīja. «Viņš dzīvo privātmājā, turpat dārzā ir pirtiņa, un šim esot arī viss alus brūvēšanai nepieciešamais.» Šādai lietas nostādnei bijām spiesti piekrist un tajā pašā vakarā devāmies uz Viskaļu ielu, lai vienotos par turpmāko notikumu virzību.Vecis mūs sagaidīja. Viņa acis bija duļķainas un nogurušas, negatavu ērkšķogu krāsā, un izskats kopumā liecināja par ilgstošu un nesekmīgu cīņu ar Zaļo pūķi. «Nu tad tā, puikas!» mūsu vēlmes uzklausījis, vecis rezumēja. «Traukus izmazgāšu un sakārtošu. Ūdens par brīvu, par malku maksāsiet. Es pats tikai komandēšu, par to man atvedīsiet kārtīgu pusstopu. 20. jūnija pievakarē brauksiet šurp ar gatavu iesalu un raugu, tad līdz Līgo vakaram miestiņš norūgs kā debesu dzira.» Šāda notikumu virzība mūs pilnībā apmierināja. Driksas malas tirgū par lētu cenu nopirkām divdesmit kilogramu miežu un kopmītnes «sarkanajā stūrītī», kas vasaras sākumā bija kluss un tukšs kā uz nakti aizslēgta baznīca, vairākas diennaktis uz grīdas graudus diedzējām, līdz parādījās asni – sīki kā jaundzimušu pelēnu astītes.Sestdienu pavadījām Lielupes malā, sauļodamies un iesalu kaltēdami. Vakarā izžāvētie graudi grabēja kā sausi zirņi. Nākamā pievakare pagāja malšanas darbos. Labi, ka mūsu rīcībā bija veclaiku ar roku griežamās kafijas dzirnaviņas, citādi malšanas process būtu ievilcies garumā un pirmdienā fakultātes dzīve bezmaz vai apstātos mūsu iztrūkuma dēļ. Vēl pāris vakaru pagāja, samalto masu ķepējot maizei līdzīgos klaipos un cepinot kopmītnes virtuves cepeškrāsnī. Norunātajā laikā atkal bijām Viskaļu ielā. Jānis «Pannonia» blakusvāģī bija iemetis nezin kur sameklētu aprūsējušu piena kannu. «Gatavo produkciju vedīsim mājās uzreiz,» viņš mums klāstīja. «Atstāt rūgšanai šeit, liekas, nebūs īsti droši.»Vecis mūsu līdzšinējo veikumu novērtēja atzinīgi. Tālākās izdarības risinājās pirtiņā. «Nu, malači!» mūsu konsultants deva pirmos rīkojumus. «Mucā salmi jau ielikti, metiet uz tiem iesalu, karsējiet ūdeni – spaiņus divus trīs, tad lejiet ūdeni virsū, pagaidiet pusstundiņu un sāciet tecināt.» To pateicis, vecis apsēdās uz pirtssoliņa un pievērsās Jāņa caur pazīšanos sagādātajai laba konjaka pudelei, uzlūkodams to tik kāri kā bērns saldējumu.Tā, laiski krāsnij dūmojot, varēja būt pagājusi kāda pusstunda. «Jāiet palūkot, vai ūdens jau nevārās,» Jānis mūs mudināja. «Un tad liksim vaļā.»Ūdens patiesi meta priecīgus burbuļus, toties šķidrums mūsu konsultanta pudelē bija nokrities par trim ceturtdaļām, un viņš pats, ieņēmis horizontālu stāvokli uz pirts soliņa, rāmi dusēja, pa brīdim izdodams krekšķīgas un šņākuļojošas skaņas. «Ko nu iesākt?» Jelgavas Jānis bezpalīdzīgi palūkojās apkārt. «Tagad viņš mums vajadzīgs tikpat daudz kā sunim piektā kāja,» es stingri norūcu. «Gan jau paši tiksim galā.»Ielējām mucā karsto ūdeni, nosmēķējām vēl pa cigaretei, tad riskēju nedaudz pakustināt tapu (ko vecais sauca par svīķi), kas nosprostoja atveri mucas dibenā. Apakšā paliktajā spainī sāka plūst tumšbrūns šķidrums. «Salds gan,» aplaizījis zem strūklakas palikto pirkstu, atzina Jānis. «Tad jau alus iznāks pa pirmo,» es priecīgi piebildu.Pirmais spainis piepildījās ātri. Iegūto šķidrumu mēs veicīgi pārlējām kannā, un process turpinājās, tikai tam trūka sākotnēja spara. Tā pagāja stundas divas. Dirnējām pie mucas kā indiāņi pie rituāla ugunskura. Mūs sākotnēji priecējošā šķidruma strūkla pamazām pārvērtās atsevišķos pilienos gluži kā jumta lāstekas marta piesaulē. Sagaidījām piepildāmies vēl vienu spaini, tas arī viss. Ko darīt tālāk? Vienojāmies, ka labāk zīle rokā, likām pustukšo piena kannu blakusvāģī un pirms braucamā iedarbināšanas vēl uzmetām skatu mūsu darbības necilajai teritorijai.Tajā brīdī vecis ieklukstējās kā vista, kurai nodarīta liela pārestība un kas nevar atgūt dvēseles līdzsvaru. «Kur alus?» ar pūlēm atvēris acis, viņš iesvepstējās. «Tik vien sanāca kā nepilni divi spaiņi šķidruma,» Jānis noplātīja rokas. «Muļļas, šitā samaitāt iesalu! Tur vajadzēja iznākt pieciem spaiņiem pirmā, un kur tad vēl tāpiņš!» vecis, rokas plātīdams, brēca. Viņa ādamābols lēkāja kā varde uz cepešpannas, bet izdarības atgādināja Luiju Smitu vecajā latviešu kinolentē «Šķēps un roze».Kas bijis, bijis. Atmetām ar roku un stūrējām uz kopmītni. Tur nonākuši, iegūto suslu atšķaidījām ar novārītu ūdeni, līdz sanāca pilna kanna, un līdz Līgo pievakarei noraudzējām labāko standartu līmenī.Līgovakars bija jauks. Visapkārt ziedēja un smaržoja, un mēs, alu un sieru iebaudījuši, dziedājām uz nebēdu. Kolēģu komplimenti par mūsu alus brūvēšanas māku bija neviltoti, bet – vai kāds no viņiem tonakt atrada papardes ziedu, tas plašākai sabiedrībai palicis nezināms. Par šādām tēmām laborantu biedrības saietos runāt nebija pieņemts. ◆
