No bērnības Jāņiem atceros epizodi, kad ar tēvu pirms svētkiem bijām aizbraukuši uz Rīgas Centrāltirgu. Tur rindu rindās, spilgti zilām, sarkanām, rozā un dzeltenām lentēm čabot, bija izlikti tikpat daudzās varavīksnes krāsās darināti kreppapīra vainadziņi. Tā aina atmiņā iespiedusies neizdzēšami. Vēl tagad, aizverot acis, redzu kreppapīra krāsainās lentes plīvojam vējā. Cik man toreiz bija gadu, neatceros. Daudz noteikti ne. Ļoti labi atminos tēva šausmu pilno acu skatienu, kad es vēlējos, lai man arī tādu vainadziņu nopērk.
Bērna acīm tas likās kaut kas nesamērīgi skaists – tik krāsains un iespaidīgs. Rīgas ielās (vismaz Centrāltirgus apkārtnē) satikām ne vienu vien vienaudzi ar šādu rotājumu galvā, un man, protams, likās – esmu apdalīta, jo man tādu nenopirka. Tagad tas liekas smieklīgi, bet toreiz šķita tik nozīmīgi.
Bērnība pagājusi, un bez kreppapīra vainadziņa Jāņos varu gluži mierīgi iztikt. Par laimi, tādu neprasa arī manas meitas, jo šī mode jau sen kā pārgājusi. Tagad daudz tīkamāk šķiet svētkos pļavā salasīt savvaļas ziedus, sev un meitām uzpīt dabīgus vainagus. Jauki, ka šos svētkus varam atkal svinēt, kā pašiem tīk. Bez kreppapīra vainagiem, bet ar alu, sieru, pīrāgiem un ugunskuru.
Lai gan ļoti izklausās pēc moralizēšanas, ļoti gribētos, lai ar to arī pietiek. Ar dziesmām, dejām, ugunskuru, pašu pītiem vainagiem un kādu patīkamu cienastu. Bez pārdzeršanās un pārēšanās. Bez dižošanās traumām, pierādot pārējiem savas ūdenī un pār ugunskuru lēkšanas prasmes. Bez pieskatīt aizmirstiem maziem bērniem. Bez izrādīšanās, sēžoties pie auto stūres dzērumā. Sagadījies, ka šajos Jāņos nebūšu Latvijā, un ļoti gribas cerēt – atgriežoties statistikas dati par dzērājšoferiem nerotās visu portālu virsrakstus, jo tie izrādīsies tik nenozīmīgi, ka nebūs vērts publicēt. Svētku laiks būs gana garš – četras brīvdienas –, un šis ir pēdējais «Ziņu» numurs pirms Jāņiem. Tāpēc priecīgus svētkus! Un nelāgu statistikas datu neaptumšotu līgošanu! ◆
