Pašreiz valdībā aktīvi spriež par nodokļu paaugstināšanu, protams, tiem, kuri tos maksā. Daudz klusāki spriedumi par cīņu ar darbaspēka izmantošanu bez līguma un aplokšņu algām, kas nodrošina darba devējiem pietiekami lielus ienākumus un valstij zaudējumus nemaksātu nodokļu veidā. Izskanēja «vieda» doma, ka soda sankcijas jāvērš ne tikai pret šādiem darba devējiem, bet arī pret darba ņēmējiem bez līguma. Vai šis prātnieks ir mēģinājis izdzīvot vairākus gadus bez jebkādiem naudas līdzekļiem?
Ar sāpošu sirdi jau kuro reizi pārlasu laikrakstā «Jelgavas Vēstnesis» (2013. g. 31. oktobris) rakstu «Starp bezdarbnieku un vakanci nav liekama vienādības zīme». Aizvainojošs un pazemojošs ir «balto un pūkaino» darba devēju vērtējums par jauniešiem. «Šie divdesmitgadnieki grib, lai viņiem maksā par neko, bet paši īsti lasīt un rakstīt nemāk, valodas nezina, darba pieredzes nav. Ir vēlmes, turklāt nereālas. Domājot par to, man nāk raudiens, kas būs tālāk?» – tā kravu pārvadājumu kompānijas vecākā menedžere Katrīna Mieme.
Arī man nāk raudiens. Katram cilvēkam ir savu spēju un iespēju robežas, arī dažādi ģimenes apstākļi. Jebkurš nevar būt celtnieks vai metinātājs. Vislielākais lāsts jaunietim ir darba pieredzes un prasmes trūkums aizstāvēt sevi pret «haizivīm». Pieredzi iegūst, strādājot, kļūdoties un pieslīpējoties jebkurā darbā. Mazdēls pēc Amatu vidusskolas beigšanas jau trīs gadus ir bez darba. Runā trijās valodās, pa ielām nedauzās, pa naktsklubiem nestaigā, bet bez pieredzes darbā neņem pat krāvējus. Amatu vidusskolā iegūtās specialitātes sertifikāta derīguma termiņš ir beidzies. Izdzīvot ar manu pensiju mums ir ļoti sarežģīti, bet parādā nevienam neesam. Kāds prieks bija, kad marta beigās uzsmaidīja laime – apsarga vieta nelielā veikaliņā. Taču prieks bija īss. Mani jau sākumā darīja uzmanīgu vairāki fakti, kas izskatās pēc īpaši izveidotas sistēmas: pieņemts darbā bez līguma ar dažādām atrunām, ka piezvanīs, ka priekšnieka pašreiz nav utt.; netika brīdināts, ka tas ir pārbaudes laiks un cik ilgs (arī tam vajadzīgs līgums); netika izsniegta darba forma, izņemot džemperi un T krekliņu; netika izsniegta identifikācijas karte; nebija nekādas instruktāžas par darba īpatnībām konkrētajā darbavietā; darba grafiku sastādīja otrs apsargs pēc savām vajadzībām un iegribām.
Jaunietis ļoti centās un strādāja godīgi, bet nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Nelaime veikaliņā ieradās no baļļuka nākošo iereibušo jauniešu bariņa izskatā. Nekas īpašs jau nenotika. Bodītes zaudējumi – saulesbrilles pāris eiro vērtībā. Vēl šodien nespēju attapties, kad mazdēls pusvienpadsmitos pārnāca no darba un pateica tikai vienu teikumu: «Mani atlaida no darba.» Ko tas nozīmē man? Pilnīga nespēja kaut minimāli salabot zobus, iegādāties otru speciālo spieķi, jo ar vienu vairs gandrīz nespēju pārvietoties, pilnīgi izgājusi no ierindas santehnika dzīvoklī u.c. Bet tās ir tikai mūsu problēmas. «Baltajiem un pūkainajiem» darba devējiem strādāt griboši godīgi jaunieši, kuri gatavi strādāt arī par ļoti pieticīgu atalgojumu, nav vajadzīgi.
Sadziedājušos un sastrādājušos priekšnieku komanda jebkurā brīdī var atrast iemeslu iedot «vilka pasi», jo nav tāda darba, kurā nav negadījumu. Interesants ir fakts, ka viens apsargs šajā objektā strādā jau ilgstoši un diktē savus grafika noteikumus, bet otrs tiek mainīts biežāk nekā apakšbikses. Vai tad vienmēr gadās tikai gatavie sliņķi, zagļi un idioti?
Nobeigumā gribu izteikt pateicību apsardzes firmai (neminēšu nosaukumu, jo paši sevi pazīs), ka par nostrādāto pusotru mēnesi samaksāja (protams, aploksnē). ◆
Astrīda Laima Ozoliņa, vecmāmiņa ar 53 gadu darba stāžu un nožēlojamu pensiju
