Īpaša tradīcija Līgai ir nopīt un nolikt kapos ozollapu vainagu vectēvam Jānim, kuram par godu viņa tikusi pie sava vārda
Lauku partnerības «Lielupe» vadītāju Līgu Švānbergu kā aizrautīgu un rosīgu Līgosvētku laikraksta numuram ieteica vairāki cilvēki, atzīstot, ka viņas aktivitāte iedvesmo ne vienu vien īstenot savus sapņus. Līga līdz savam amatam nonākusi gluži likumsakarīgi, projektu jomā sākot darboties jau uzreiz pēc studijām. Tiesa, pamēģināti arī citi arodi, tostarp – augstskolas pasniedzējas amats un darbs pašvaldībā. «Lai kādi darbi darīti, projektu vadlīnija no manas dzīves nekad nav pazudusi,» atzīst Līga.
Līga nāk no Svētes pagasta, tur arī pavadījusi bērnību. Mācījusies Svētes pamatskolā, vēlāk mācības turpinājusi Jelgavas 1. ģimnāzijā un Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Jau no bērnības Līgai tuvāki bijuši eksaktie priekšmeti. Studiju jomas izvēli, iespējams, ietekmējis arī tas, ka mamma strādājusi par grāmatvedi.
Tā Līga izvēlējās LLU Ekonomikas fakultāti. Kad trešajā gadā vajadzēja izvēlēties studiju novirzienu, parādījusies jauna iespēja – mācīties reģionālo attīstību un pārvaldi. Studenti piesaistījusi novirziena saistība ar laukiem, pašvaldību darbu. Pēdējā kursā Līga sāka sadarboties ar Līvbērzes pagastu, vēlāk iesaistījās pašvaldību sadarbības iestādē «Bērzes krasti», kurā savus spēkus bija apvienojuši divi Jelgavas rajona pagasti – Glūdas un Līvbērzes –, kā arī divi Dobeles – Bērzes un Jaunbērzes pagasti. Līga «Bērzes krastos» bija projektu vadītāja.
Projektu speciāliste šo pašu novirzienu pēc tam studējusi arī maģistrantūrā, vēlāk bijusi asistente un arī lektore LLU Ekonomikas fakultātē. Tomēr, arī darot citus darbus, viņa nav varējusi atteikties no projektiem, atzīstot: «Tas tiešām mani ļoti aizrauj. Veidojot un īstenojot projektus, vienmēr ir darbs ar cilvēkiem, katrreiz var iepazīt un iemācīties ko jaunu.» Kopš 2006. gada, kad tika izveidota biedrība «Jelgavas lauku partnerība «Lielupe»», Līga ir tās vadītāja. Pārējos pienākumus viņa atlikusi malā un visus spēkus velta tieši darbam ar projektiem, atzīstot, ka tā vienmēr bijusi viņas mīļākā joma.
Latvijas iedvesmojošie cilvēki
Ikdienas darbs Līgai ļauj sastapties ar ļoti dažādiem cilvēkiem, kas aktīvi sākuši savu uzņēmējdarbību vai īsteno kādas biedrības projektus. Saskarsme ar viņiem iedvesmo arī pašu projektu speciālisti. «Mūsu laukos un pilsētās Latvijā dzīvo nesaskaitāmi daudz interesantu, aizrautīgu un aktīvu cilvēku,» teic Līga. Viņasprāt, mēs pārāk maz to novērtējam un atzīstam. Viņa slavē Jelgavas novada mājražotājus, kas ar savām biznesa idejām spējuši parādīties plašākai sabiedrībai. Arī viņa iegādājas to ražoto produkciju, un Ināras Mālkalnes siers jau ledusskapī gaidot svētkus.
Līgas iesaistīšanās starptautiskos projektos ļāvusi iepazīt ne tikai vietējo ražotāju varēšanu, bet arī dažādas lietas sadarbības partneru valstīs. Īpaši viņa uzteic partnerības sadarbības projektu ar Jonišķu rajona pārstāvjiem. Kopīgi veidotajos tirdziņos iepazīti ne tikai mūsu zemnieki un amatnieki, bet arī lietuviešu meistari.
«Dažādās nodarbības un pieredzes apmaiņas braucieni kaut kādā mērā maina arī manu domāšanu. Piemēram, nodarbībā pie audzētājiem par garšaugiem un zāļu tējām iemācījos arī ko sev noderīgu,» secina Līga. «Tagad krietni padomāju, vai vajag pirkt kādu ķīmisko garšvielu maisījumu. Tikpat labi taču var iztikt ar dārzā augošiem garšaugiem.»
Projektu realizācijas gaitā tā dalībnieki smēlušies gudrības gan jostu aušanas, gan puzuru un auduma leļļu gatavošanas, kā arī keramikas un citās nodarbībās. Keramika īpaši iepatikusies arī Līgai. Iepatikusies tik ļoti, ka pamatus apguvusi sava projekta īstenošanas laikā, pēc tam māla veidošanu izlēmusi turpināt mācīties jau citā projektā. Veiksmīgi sagadījies, ka Līgas vidējā meita jau aptuveni četrus gadus darbojas keramikas pulciņā un nu mammu var pamācīt. «Tagad man ir savs skolotājs, ko varu paņemt līdzi uz keramikas darbnīcu, lai ierāda man darboties ar virpu. Tas ir tikai tāds priekšstats, ka ripa griežas, drusku pietur māla piku, un viss sanāk. Biju pārsteigta, ka tam nepieciešams tāds spēks un iemaņas,» secina Līga.
Trīs māsas, trīs meitas
Līgai ir divas māsas, un arī pašas ģimenē nu aug trīs meitas. «Tas, ka es būšu Līga, bijis skaidrs uzreiz, jo mans vecaistēvs bija Jānis, un vecāki uzskatīja, ka tad jau ģimenē noteikti jābūt arī Līgai,» viņa stāsta.
Lai gan jau daudzus gadus Līga sevi uzskata par jelgavnieci, tomēr bērnības atmiņas un ciemošanās lauku vidē nereti radot sajūtu, ka gribētos dzīvot tur, tomēr ikdienas dzīve diktē savus noteikumus. Protams, ģimenei ar trīs bērniem izdevīgāk dzīvot tuvāk mācību iestādēm. «Kad atnācu uz Jelgavu, paplašinājām savu māju, bet šad un tad šķiet, ka vajadzēja labāk dzīvot laukos. Tomēr šeit viss ir vienuviet, ērtāk,» secina Līga.
Līga priecājas par sava veida pēctecību viņas arodā. Agrāk vecākā meita vienmēr teikusi, ka mammai nekāds interesantais tas projektu darbs nevarot būt – jāsēž tikai pie datora. Tomēr tagad viņa pati jau aktīvi darbojas dažādos projektos skolā un pabijusi gan Turcijā, gan Dānijā.
Līgosvētkos svinamo vārdadienu Līga neizjūt kā apgrūtinājumu: «Nevaru piekrist viedoklim, kas bieži vien izskan, – ka Līgas tiek aizmirstas un neviens neatceras tās apsveikt. Mani vienmēr apsveic. Kolēģi vienmēr pirms tam atceras, arī Līgosvētku dalībnieki apsveic.»
Bez vainadziņa neiztikt
Jāņos Švānbergu ģimene brauc pie Līgas mammas uz Svēti, kur katru gadu kopā ar meitām top vainadziņi, kas tiek glabāti līdz nākamajam gadam un sadedzināti ugunskurā. Jāņi parasti tiek svinēti ģimenes lokā vai ar dažu draugu ģimeņu līdzdalību. Līga priecājas, ka pēdējā laikā novērojusi meitu arvien augošo interesi par šo svētku tradīcijām un dziesmām. Tiesa, pati neesot nekāda lielā dziedātāja – tuvākas esot dejas un sportiskākas aktivitātes. Līgai gribētos iemācīties saulgriežus svinēt senču tradīciju garā. «Gan jau kāda projekta īstenošanas laikā tādu lietu varētu arī apgūt,» darba sniegtās iespējas novērtē Līga. Viņa atzīst, ka tradīcijas visbiežāk pārmantojas un, ja ģimenē tās ievērot ir ierasts, svētki arī tā tiek svinēti.
Kopš aizsaulē aizgājis Līgas vectēvs, ģimenē neesot neviena Jāņa. Tomēr katru gadu Līgai īpaši svarīgi ir nopīt ozollapu vainagu un aizvest vectēvam uz kapiem. Senāk bijusi tradīcija 23. jūnijā nosvinēt mājās vārdadienu, bet nākamajā dienā pīt ozollapu vainagu un braukt ciemos pie vectēva.
Savukārt ģimenes kopīgais atpūtas veids ir ceļojumi, katru gadu viņi cenšas saplānot kādu tuvāku vai tālāku izbraucienu. Līga stāsta, ka tieši viņa ir ideju ģenerators, bet pārējie tās labprāt atbalstot.
«Man šķiet, ka nereti ģimenēs tieši tā ir problēma. Nepietiek, ja viens rada idejas un visu plāno, svarīgi, lai pārējie ģimenes locekļi ar prieku iesaistītos,» skaidro Līga.
Nu jau ar ceļošanu saslimušas esot arī meitas. Pagājušajā gadā visa ģimene apceļojusi Zviedriju, šim gadam gan plāniņš vēl nav gatavs. ◆
