Ceļot kausu pa studentu modei secībā «augšā – lejā, priekšā – iekšā», patīkami uzjundī alus smarža, kas ir būtiska šā dzēriena baudīšanas daļa Gan jaunajai inženierzinātņu doktorei Ilona Dabiņai-Bickai, kas ir Staļģenes iesala ražotnes galvenā tehnoloģe, gan aldarim Ivaram Orlovam, kurš vakar pilī saņēma bakalaura diplomu, alus ir profesionāla izaicinājuma objekts, kur var izpausties viņu inženiera prāts un radošā doma. Tomēr abi uzsver, ka patiesa alus baudīšana sanāk vien tad, ja dzer ar mēru.
Gada sākumā Staļģenē atklātajā uzņēmuma «Latraps» iesala ražotnē process notiek pilnā sparā. Tur tiek diedzēti un kaltēti mieža graudi, ko pēc apstrādes pērk Latvijas alusdarītavas. Modernajā uzņēmumā, kas pretendē saražot ceturto daļu no Latvijā patērētā iesala, strādā vien septiņi darbinieki. Starp tiem ir arī Ilona Dabiņa-Bicka. «Manā dzīvē trīs svarīgākās lietas ir ģimene, tautas dejas un alus. Gan pamatstudijās, gan četros gados doktorantūrā es centos noskaidrot, kāpēc manam vīram tas tik ļoti garšo,» smaidot saka galvenā tehnoloģe.
Provēšanas, nevis
pļēgurošanas jautājums
Nopietni Ilona Dabiņa-Bicka paskaidro, ka alus izpētei un ražošanai viņu LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē pievērsa profesore Daina Kārkliņa. «Alus nav vienkāršs apreibināšanās līdzeklis, bet gan nacionālās tradīcijas, kultūras procesa sastāvdaļa,» svarīgi piebilst Ilona. Viņa uzskata, ka katram, kam vecums un veselība to atļauj, vajadzētu saprast, kāds alus tam garšo – salds vai rūgtens, šķidrs vai biezs. Tas ir gaumes un provēšanas, nevis pļēgurošanas jautājums,» saka speciāliste. Viņa piekodina, ka alus jādzer atbilstošā temperatūrā, labā garastāvoklī, no stikla taras, glāzes vai kausa. Pirms dzērienu liek pie lūpām, ir lietderīgi ar rokas kustību dzērienu sašūpot. Tad alus jūtamāk smaržo. Studenti šo efektu panāk ar savstarpēju aicinājumu virzīt glāzi «augšā – lejā, priekšā – iekšā». Ja kāds kustību koordinācijas trūkuma dēļ nevar šo vingrinājumu izpildīt, tad acīmredzot viņš ir gana padzēries. «Ar alu ir jābūt uzmanīgiem. Piemēram, deju kolektīva «Kalve» vadītāja Gunta Skuja neļauj to dzert pirms koncertiem, jo tas palēnina reakciju, atslābina. Protams, pirms ballītes var dzert droši,» uzskata Ilona. Tas, viņasprāt, ir dzēriens, ko, kā dziesmā dzied, «iedzert nav grūt».
Tomēr dzērvenes
vērtīgākas par alu
Zinātniskāk izsakoties, alus ir vērtīgs, B grupas vitamīniem bagāts dzēriens ar nelielu etilspirta saturu, kas, nonākot cilvēka organismā, darbojas kā dabisks konservants. «Ne tik ļoti vērtīgs kā dzērvenes, bet arī ne peļams,» salīdzina Ilona Dabiņa-Bicka. Uz jautājumu, vai cilvēkam alu vajadzētu dzert katru dienu, doktore atbild: «Es neteikšu, ka vajadzētu. Bet, ja gribas, tad var.»
Reklamējot alu, nereti tiek slavēts «dzīvais alus» – tāds, kurā rūgšanas process nav apturēts. Tehnoloģe skaidro, ka, iespējams, tā ir patērētāju mānīšana. «Ja pudelē noslēgtais alus turpinās rūgt, izdalīt ogļskābo gāzi un siltumu, tad trauks plīsīs,» procesu modelē Ilona.
Uz izlaidumu ar «dzīvo alu»
Rīgas alus darītavas «Labietis» tehnologs Ivars Orlovs uz savu augstskolas izlaidumu atveda paša darinātu pudeli, kurā, kā viņš teica, tomēr ir «dzīvs alus». «Mēs ražojam nelielos apjomos, turpat blakus krodziņā arī alu tirgojam,» saka Ivars. Studējot Jelgavā, viņš praksē bijis Rīgas uzņēmumā «Aldaris». Lielražošanā pieredzētais viņam licies nomācošs. «Mēs alu gatavojam no visādām zālītēm – viršiem, pelašķiem. Daža šķirne garšo pēc meža, daža – pēc siena kaudzes. Tāds alus, kurā ir samērā daudz roku darba, maksā dārgāk, taču pircēji ir apmierināti,» savas produkcijas nišu skaidro aldaris. Viņš alus šķirnes iedala tādās, kuras var dzert, piemēram, Līgosvētku dienā (ne stiprāki par četriem grādiem), un tādās, kas domāti vakaram. «Mūsu deviņgrādīgo «Pelašķu velnu» agrāk dzert nevajadzētu,» brīdina Ivars. Pārtikas tehnologs skaidro, ka mazās alus darītavas lielākoties strādā ar eila raugiem. Rūgšana notiek augstākā temperatūrā, nekā to veic lielražotāji ar lāgertipa raugiem.
Jaunais aldaris vēlas
vairāk strādāt ar galvu
Savu profesiju Ivars Orlovs izvēlējās pēc vecāku ieteikuma vidusskolas beidzamajā klasē. «Mūsu ģimenei Alūksnē pieder kafejnīca, tādēļ arī mani piesaistīja pārtikas tehnoloģija,» secina Ivars. Vidusskolā viņam arī paticis mācīties ķīmiju. Taču fizikālā un koloidālā ķīmija, ko viņš augstskolā studēja profesora Pētera Kūkas vadībā, bijis grūts pārbaudījums. «Mācīties vajadzēja daudz, tomēr par Jelgavu atmiņas ir vislabākās,» saka Ivars. Divarpus mēnešus pirms bakalaura grāda iegūšanas Ivars Rīgā saticis alūksnieti Kristu Spreni, kas mācās par farmaceiti. Draudzene, kas, sveicot jauno bakalauru, uz Jelgavu bija atbraukusi pirmo reizi, teica: «Man ir ļoti liels prieks, ka Ivars dara tādu darbu, ko mīl un kas viņu dziļi interesē.» Ivars plāno studēt arī LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes maģistrantūrā. Puisis spriež, ka vajadzētu savas prasmes un zināšanas attīstīt tā, ka maizi iznāk pelnīt radoši ar galvu. Pašlaik mazajā alusdarītavā diezgan daudz iznākot strādāt ar rokām, kas nav viegli. ◆
Staļģenes iesala ražotnes galvenā tehnoloģe Ilona Dabiņa-Bicka stāsta, ka miežu iesalu, līdzīgi kā saulespuķu sēklas, var dot arī bērniem. Taču īsta alus baudīšana sanāk tikai tad, ja to lieto ar mēru.
Ivaru Orlovu un viņa draudzeni Kristu Spreni vieno arī tas, ka abi dzimuši un auguši Alūksnē.
Turklāt abus interesē ķīmija.
Kristai – kā topošajai farmaceitei, bet Ivaram – kā alus darītājam, kurš plāno studēt maģistrantūrā.
