«Vainagu pinu no trejdeviņām jāņuzālēm, kuras savienojot veidojas maģisks aplis, kas pasargā valkātāju no visa ļauna. Uzskata, ka pareizāk būtu neizmantot diegus, jo tie atņem no spēka. Tāpēc pinu kā bizi, un sanāk diezgan kupls. Ozolzaru vainagus tā gan nevar sastiprināt, tamdēļ bez linu diedziņa neiztiksim,» skolotāja un latvisko tradīciju lolotāja Zanda Kursīte Lielplatones pusē ved savā Jāņu pļavā, kas ņirb no zāļu bagātības un valdzina ar īpašo smaržu.
Ozolzaru vainagi
visiem ģimenes vīriešiem
Pļavā viņa bridīs arī Līgo dienas vakarā, lai lēnu garu vainagā savītu īstās zālītes. «No gudrām zāļu sievām dzirdēju, kam pilnībā piekrītu, – visspēcīgākais vainags ir pašas pītais, nevis pirktais, jo tāds nesniegs to spēku un aizsardzību, kas Jāņu naktī vajadzīga. Turklāt pareizāk ir nevis saraut pilnu klēpi un tad pīt, bet to darīt pļavā, kur var mierīgi visu pārdomāt, vērot, kā vainags veidojas, un aprunāties ar zālītēm,» Zanda min «priekšrakstus», ko cenšas ievērot maģiskajā vasaras saulgriežu procesā. Citu nemaz īpaši neesot. Turklāt neeksistē «pareizā – nepareizā» Jāņu vainaga jēdziens, un arī tautas dziesmās, kur «visa laba jāņuzāle», var noprast tikai to, kas kuram labāk «piestāvējis». Piemēram, jauniem puišiem piedēvēti asi dadži un sīvas nātres, vecām sievām – papardītes, vībotnītes, bet meitām – āboliņš, nemaz nerunājot par ozolu, kas izsenis bijis vīrišķības simbols.
Tāpēc ozolzaru vainags ir neatņemama vasaras saulgriežu daļa, par ko nevajadzētu aizmirst nevienai sievai un meitai. Z.Kursīte zāļu vakarā to pīs ne vien savam vīram Normundam un trim dēliem – pamatskolas absolventam Tomam, topošajam septītklasniekam Rūdim un astoņus mēnešus vecajam Dāvim –, bet visiem apkārtnes Jāņiem, kurus paredzēts apciemot. «Līgo vakarā cenšamies ne tikai skaistā tautastērpā sēdēt pie ugunskura, bet braukt apkārt pa tuvējām labu draugu mājām un viņus aplīgot. Vedam līdzi dziesmas un rotaļas. Tas visiem ļoti patīk. Pie mums pašiem arī sabrauks jāņabērni no Jelgavas un Ikšķiles puses, tāpēc jādomā, lai būtu interesanti,» teic Zanda.
Tikai nevajag pārspīlēt
Tomēr Jāņu vainags latvisko tradīciju lolotājai nav tikai krāšņuma un aizsardzības simbols, bet īsta ārstniecisko augu krātuvīte. «Vainagu noteikti žāvēju, ziemā pa lapiņai vien plūcu, un iznāk garda tēja. Der gandrīz visi augi, tikai nevajag pārspīlēt. Mana mamma nedaudz nodarbojas ar lopkopību – jāņuzāļu tēju kā spēcinošu dziru vārām un dodam gotiņām, kas atnesas,» zāļu praktisko izmantošanu min Z.Kursīte. Dienā, kad ciemojās «Ziņas», viņa savā vainagā, piemēram, bija iepinusi gārsu, zirgskābenes, kas līdz, ja vēderā sameties nelabi, pīpenes, kuru aromāts atbaida knišļus un kukaiņus un tējā spēj no organisma izskalot kaitīgās vielas. Kliņģerītes un vībotnes, kas tiek dēvētas par īstu sievu zāli. Balto āboliņu, kas izcili ārstē klepu un bronhu slimības. Balto nātri, kas uzlabo asins sastāvu, melisu, lupstāju, kuram gan vairāk ārstnieciskas ir saknes, un daudzas citas zālītes. «Pēterpogas ir vienkārši smukas, bet smilgas rada kuplumu. Man ir arī jasmīns. Gudrās pirtnieku grāmatās teikts, ja to ieliek pirtsslotā, jasmīns labi līdz pirms mīlas rituāla,» piebilst «jāņamāte», mudinot meitas Jāņu vakarā censties tomēr noturēt vainadziņu galvā. Turklāt papardes zieda meklēšana tikai pēdējā laikā tikusi pie erotiska piesitiena. Sākotnēji līgotāji to meklējuši kā brīnumu, kas palīdz pasargāt no visa ļauna. Savukārt Kursīšu ģimenes pērnie vainagi būs ugunskurā iekšā. Lai deg un dod vietu jaunajiem! ◆
