Aizvakar, gatavojot rakstu par Kārļa Kazāka organizēto «Velomūzikas» ceļojumu, sazvanījos ar Ūziņu bibliotēkas vadītāju. Labu laiku nebija sanācis dzirdēt kādu tik iedvesmojoši pacilātu – brauciena dalībnieki bijuši ar mieru piestāt Ūziņos, turklāt vēl uzdziedājuši. Ceru, arī paši pedāļu minēji būs saņēmuši vēsti, ka mirklis viņu uzmanības ir spējis kādu cilvēku patiesi iepriecināt.
Vēlāk vakarā koncertā skaistajā Augstkalnes Mežmuižas pilī pats Kārlis starp dziesmām pasakās visiem labajiem cilvēkiem, kuri braucējus ceļojuma laikā uzņem, izmitina, pabaro, iespaido un palīdz. Piemin arī patīkamo uzņemšanu Ūziņos, atzīstot, ka ar auto ikvienam no mums nereti sanāk izbraukt cauri apdzīvotām vietām, kas tajā mirklī šķiet nelielas un ne pārāk nozīmīgas. Tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc šāds brauciens iecerēts un tiek īstenots – ar automašīnu cauri apdzīvotām vietām var iztraukties pāris minūšu laikā, bet ar velosipēdu atliek mirklis saskatīt skaistas vietas, sastapt cilvēkus un ar tiem aprunāties.
Koncertā Augstkalnē pulcējas pāris desmiti vietējo iedzīvotāju, pa kādam speciāli atbraukušam no tālākām vietām – Rīgas, Jelgavas, Dobeles. Koncerts sākas ārā pie muižas, bet lietus visus iedzen iekštelpās, tomēr tas nespēj izjaukt patīkamo noskaņu. Šķiet, kaut kas netverams valda gaisā – mijiedarbība starp klausītājiem un mūziķiem. Lai gan dienā mūziķi pieveikuši aptuveni 80 kilometru ar velosipēdu, koncerts atbrīvotā gaisotnē izskan viegli un neuzbāzīgi, gandarījumu rodot savstarpējā labdabībā.
Kādam patīk sacerēt dziesmas un dziedāt, kādam tās klausīties. Prieku un gandarījumu smeļas gan vieni, gan otri. Tā vienkārši, bez samaksas, skaļiem plakātiem, vārdiem un šoviem. Pēc koncerta atskan sirsnīgi aplausi un paldies par muzicēšanu. Kāds vīrs mūziķiem veltē atnes Tērvetes alu. Tikpat vienkāršs un sirsnīgs paldies kā koncerts un viss «Velomūzikas» brauciens kopumā. ◆
