Zemessardzes 52. Jelgavas bataljonā sastopami ne vien vīri spēka gados, bet arī daudzi padsmitnieki – puiši un meitenes, kuri par patstāvīgu darbu vēl tikai sapņo.
Zemessardzes 52. Jelgavas bataljonā sastopami ne vien vīri spēka gados, bet arī daudzi padsmitnieki – puiši un meitenes, kuri par patstāvīgu darbu vēl tikai sapņo. Jau četrus gadus ar jauniešiem strādā un viņus apmāca jaunsargu priekšnieks Jānis Kinēns. Vienlaikus viņš Zemessardzē pilda arī sapiera pienākumus. Paredzams, ka oktobra nogalē Jānis kopā ar vēl deviņiem vīriem no Latvijas dosies svarīgā valsts uzdevumā uz Kosovu, lai kara izpostītajās pilsētās atmīnētu karotāju pamestās sprāgstvielas.
Zemessardzē – no pirmās tās dienas
Savulaik dienot padomju armijas speciālajā vienībā, gūtas vērtīgas zināšanas sapiera specialitātē, kas tagad Jānim lieti noder. Obligātajā dienestā divu gadu laikā izbraukātas daudzas vietas, sākot no Baltkrievijas līdz pat Vācijai.
Atmodas laikā Latvijā sāka veidoties arī Zemessardze, un tai Jānis palicis uzticīgs kopš pirmās pastāvēšanas dienas –
1992. gadā. gadu gan viņš bija ārrindas zemessargs, bet jau 1993. gadā sekoja uzaicinājums strādāt štābā par operāciju daļas priekšnieku, vēlāk – par speciālās vienības komandieri. Pēc traumas mācību treniņā Jānis pārgāja citā vienībā, un tagad jau četrus gadus viņa pārraudzībā ir pilsētas un rajona jaunsargi. Neiztrūkstoša viņa darba sastāvdaļa ir sapiera pienākumi.
Meitenes neatpaliek no puišiem
Jānim darbs ar jauniešiem šķiet interesants un reizē arī atbildīgs:
– Man patīk strādāt ar viņiem. Gribu jaunajiem iemācīt visu, ko pats zinu un dzīves laikā esmu apguvis; kā rīkoties ekstremālās situācijās, lai viņi paši sevi varētu pārbaudīt. Protams, ir visādi, arī tā, ka kāds nespēj izturēt slodzi, – atzīst Jānis.
Vērtīgas un noderīgas ir mācības mežā. Vairākas nedēļas tur nakšņojot un pildot dažādus kaujas uzdevumus, jaunieši var pārbaudīt savu izturību, spēku un drosmi, norūdīt raksturu. Jaunsargos šogad pavisam darbojas 226 bērni, 60 no viņiem ir jelgavnieki. Arī laukos pamazām sāk komplektēties jaunsargu grupas. Tas ir apsveicami, jo pārtrauc «nekā nedarīšanu». Aktīvi un darboties griboši jaunsargi aug Elejā, Sesavā, Platonē, Vircavā, Garozā, Līvbērzē un Valgundē.
Jaunsargos nav puiši vien, starp viņiem ir arī drosmīgas meitenes.
Daudzi jaunieši pēc jaunsargu kursu beigšanas Jelgavā veiksmīgi studē Kara, Policijas vai Aizsardzības akadēmijā. Jānim nav nekas pretī, ka meitenes savu dzīvi saista ar militāru darbu. Viņaprāt, tas nemaz neesot nesievišķīgi.
– Domāju, tas ir normāli, ka meitenēm arī interesē militārisms, ka viņas grib prast dzīvē sevi aizsargāt, rīkoties neparedzamās situācijās un palīdzēt citiem. Arī viņām tā ir pārbaude. Pirms neilga laika jaunsargiem bija tik stingra vada komandiere, ka viņas prasībām reti kurš puisis – komandieris – spētu turēt līdzi. Tagad jauniete ir iestājusies augstskolā un pēc tās beigšanas būs virsniece. Man nepatīk šķirot jaunsargus pēc dzimuma, pēc tautības, labajos un sliktajos. Šurp nāk un darbojas tie, kas paši to vēlas, – stāsta Jānis Kinēns.
Darba rezultāts būs redzams muzejā
Darbs ar jaunsargiem ir mierīgs, toties gluži pretēja ir otra Jāņa nodarbošanās Zemessardzē – sapiera pienākumi. Ir iznīcināti dažādi lādiņi, zem ūdens mīnas spridzinātas, braukts izsaukumos, reaģējot uz ziņojumiem par aizdomīgiem priekšmetiem, par ēkās ievietotiem spridzekļiem. Kaut arī kopš Pirmā un Otrā pasaules kara pagājis ilgs laiks, Latvijā vēl ir daudz vietu, kur glabājas to «vizītkartes» – lādiņi un sprāgstvielas. Šajā ziņā «bagātākās» vietas ir Cēsis, Kuldīga un Kurzeme vispār, arī Jelgavas rajons, īpaši Platone, Cenas, Garoza, Valgunde un Kalnciems.
Jāņa kolekcijas materiāli savākti dažādos izsaukumos sapieru vienībā. Ir arī lietas, ko cilvēki dāvinājuši. Kolekciju Jānis sācis veidot pirms četriem gadiem:
– Ar kolekcionēšanu saslimu, kad sievastēva mājas skurstenī atradu ļoti vecu durkli. Tad arī iedomājos par interesantu priekšmetu krāšanu. Starp eksponātiem ir arī kāda ļoti vērtīga grāmata – 1934. gadā izdotā «Kareivja rokasgrāmata». to man uzdāvināja tēvs, – ar lepnumu rāda Jānis.
Par unikālāko eksemplāru savā kolekcijā Jānis uzskata 1913. gadā ražotu ap 100 kilogramu smagu ķīmisko mīnu. Tā pirms dažiem gadiem atrasta metāllūžņu izgāztuvē Jelgavā un bija nekaitīga. Šādas mīnas savulaik tika izmantotas Nāves salā.
Zemessardzē iesaistās visa ģimene
Ko par Jāņa bīstamo darbu domā un saka viņa sieva Inese? Jānis smaida un stāsta, ka arī viņa strādā Zemessardzē, tādēļ vīru lieliski saprot.
Inese pēc profesijas ir medicīnas māsa un Zemessardzē ir ārrindas mediķe. Tāpat kā Jānis, viņa kopā ar vīriem un jaunsargiem piedalās mācībās, arī mežā. Nule kā kopā ar ASV kolēģiem Inese bija mācībās Ādažos, kur apguva iemaņas, kā rīkoties dažādu dabas katastrofu un avārijas seku likvidēšanā. Bet pret vīra komandējumu uz Kosovu viņa izturas saprotoši: kas jādara – jādara.
Vecākā dēla Arta aizraušanās ir ķīmija. Viņš mājās veicot dažādus eksperimentus, audzējot kristālus. Artis interesējas arī par dažādu sprāgstvielu un lādiņu ķīmisko uzbūvi, un tas acīmredzot mantots no tēva.
Jaunākais dēls Jānis, kuram ir 12 gadu, aktīvi darbojas jaunsargu nodarbībās, sporto un skrien. Interesanti, ka Inesei tēvs ir Jānis, vīrs – Jānis un jaunākajam dēlam arī dots tāds pats vārds.
Internacionāls pienākums Kosovā
Pašlaik Jānis ir atvaļinājumā, bet viņa domas jau aizņem drīzais ceļš uz Kosovu. Tā būs starptautiska operācija, kurā viņš kopā ar vēl deviņiem sapieriem no Cēsīm, Valmieras, Madonas, Saldus un Dobeles (visi kopā viņi veidos speciālo EOD vienību) vietās, kur pāri gājusi karadarbība, meklēs un likvidēs nesprāgušo munīciju, izlūkos un pārbaudīs ceļus, kā arī neitralizēs sprāgstošos lādiņus.
– No Nacionālo bruņoto spēku štāba saņēmu šādu piedāvājumu, visu rūpīgi apsvēru un piekritu sešus mēnešus strādāt Kosovā – palīdzēt turienes mierīgajiem iedzīvotājiem, lai viņi nebaidīdamies varētu staigāt pa savu zemi. Turklāt, darbojoties tuvināti kaujas apstākļiem, mēs varēsim labāk iemācīties strādāt operatīvi un neitralizēt dažādus lādiņus.
Pēc pusgada Latvijā atgriezīsimies jau kā instruktori un labāk pratīsim pasargāt arī mūsu valsts iedzīvotājus, lai viņi neciestu no sprāgstvielām un citām karu nelaimēm, – stāsta Jānis.
Viņš uzskata, ka tā būs lieliska praktiskā mācība, jo pagaidām vēl dažādu lādiņu neitralizēšanā bieži vien pietrūkst pieredzes.
Tiklīdz valsts sarūpēs visu uzdevumam vajadzīgo ekipējumu, vīri varēs doties ceļā. Jānis Kinēns domā, ka tas varētu notikt oktobra beigās.
