«Jau no bērnības, pat īsti nezinot, kāpēc, man sirdī bijušas divas zemes – Āfrika un Dienvidamerika. Āfrika pirmām kārtām. Kad skolā mācījos ģeogrāfiju, sapņoju, kaut varētu nokļūt pie ekvatora. Dievs šo vēlmi būs piepildījis,» savu stāstu par pošanos augustā uz teju pašu karstā kontinenta viduci Ugandu sāk no studentu laikiem jelgavniece Amanda Zeltiņa. Tomēr viņa neplāno tur laiski gulēt saules nokaitētajās smiltīs vai kā LLU Meža fakultātes absolvente pētīt vietējo augu valsti, bet mēnesi kalpot vietējā misijā, kas uzņēmusies rūpes par nabadzības, slimību un mīlestības trūkuma nomocītajiem bērniem. «Esmu reāla – vide šajā vietā ir ļoti smaga,» pārbaudījumam gatava Amanda.
Šķetinot sava šīs vasaras lielā aicinājuma pavedienu, meitene tajā saredz tiešu un nepārprotamu Dieva vadību, kam viņa centusies sekot, kopš pirms vairākiem gadiem sevi apzinājusies par kristieti. «Pabeidzot Meža fakultāti, ļoti daudz domāju, ko darīt turpmāk – palikt nozarē, kur sievietēm darbs vairāk pie rakstāmgalda un datora, kas man nepatīk, vai studēt tālāk un kļūt par pasniedzēju, vai palikt kā brīvprātīgajai Kristīgo studentu brālībā, vai arī darīt pilnīgi ko citu. Turklāt studijas biju izvēlējusies citu cilvēku dēļ, un man bija ļoti jācīnās par motivāciju mācības pabeigt.»
Visu rakstu lasiet piektdienas, 4. jūlija, «Zemgales Ziņās». Foto no Amandas Zeltiņas albuma









