Aizejošā nedēļa saistījās ar ziņām ar masīvu Ukrainas bruņoto spēku uzbrukumu separātistiem. To nometnes bombardējusi kara aviācija. Kritušo skaits minēts simtos, vairums separātistu pusē. Daudzi esot padevušies gūstā. Lasīju pat, ka Krievijas robežsargi uz, šķiet, «importētajiem» separātistiem, kas nāk atpakaļ uz mājām, šaujot… Neskatoties uz daudzu latviešu (tostarp manām), kā arī Latvijas ukraiņu simpātijām pret tiem, kuri Kijevā nāca pie varas caur nevardarbīgām barikādēm Neatkarības laukumā, es, šķiet, saprotu arī Rīgas ārstu Sergeju Matasovu. Viņš pirms nedēļas devās uz karadarbības rajonu, lai operētu un glābtu ievainotos separātistus. Humānismam taču laikam nav politiskas krāsas. Negribētu domāt, ka intervijā Doņeckas separātistu televīzijai, kas ir atrodama internetā, Matasovs dažās vietās apzināti meloja par tā saukto nacionālo minoritāšu apspiešanu Latvijā. Drīzāk izskatījās, ka viņš kaut ko svarīgu mūsdienu Latvijā nav sapratis. Nomierinošs likās Matasova teiktais, ka Latvijā tikai retais krievs ir līdzīgs tautiešiem separātiskajos Ukrainas austrumos un ka Baltijā krievi par savām tiesībām ar ieročiem nekaros. Viņu noskaņa, pēc Matosova teiktā, esot proeiropeiska.
Tomēr skaidrs, ka modrībai ir jābūt un ne tikai militārā nozīmē, beidzot palielinot aizsardzības budžetu, bet arī darbojoties, veidojot mūsu pilsonisko sabiedrību. Ne militārs pārspēks, bet gan radoša cilvēku sadarbība veicinās to, ka mēs dzīvosim labāk kā Ukrainā, tā Latvijā.
Sadarbības aicinājumi manāmi arī politiskajā piedāvājumā, tuvojoties Saeimas vēlēšanām. Taču jācenšas būt uzmanīgiem, lai aiz sen gaidītiem vārdiem neslēpjas viltība, alkatība, kas nav ilgtspējīga un meklē lētticīgos.
