Jelgavniece Amanda Zeltiņa kopā ar četriem domubiedriem augustā pošas misijas braucienā uz tālo un karsto Ugandu.
«Jau no bērnības, pat īsti nezinot, kāpēc, man sirdī bijušas divas zemes – Āfrika un Dienvidamerika. Āfrika pirmām kārtām. Kad skolā mācījos ģeogrāfiju, sapņoju, kaut varētu nokļūt pie ekvatora. Dievs šo vēlmi būs piepildījis,» savu stāstu par pošanos augustā uz teju pašu karstā kontinenta viduci Ugandu sāk no studentu laikiem jelgavniece Amanda Zeltiņa. Tomēr viņa neplāno tur laiski gulēt saules nokaitētajās smiltīs vai kā LLU Meža fakultātes absolvente pētīt vietējo augu valsti, bet mēnesi kalpot vietējā misijā, kas uzņēmusies rūpes par nabadzības, slimību un mīlestības trūkuma nomocītajiem bērniem. «Esmu reāla – vide šajā vietā ir ļoti smaga,» pārbaudījumam gatava Amanda.
Meža nozare nav aicinājums
Šķetinot sava šīs vasaras lielā aicinājuma pavedienu, meitene tajā saredz tiešu un nepārprotamu Dieva vadību, kam viņa centusies sekot, kopš pirms vairākiem gadiem sevi apzinājusies par kristieti. «Pabeidzot Meža fakultāti, ļoti daudz domāju, ko darīt turpmāk – palikt nozarē, kur sievietēm darbs vairāk pie rakstāmgalda un datora, kas man nepatīk, vai studēt tālāk un kļūt par pasniedzēju, vai palikt kā brīvprātīgajai Kristīgo studentu brālībā, vai arī darīt pilnīgi ko citu. Turklāt studijas biju izvēlējusies citu cilvēku dēļ, un man bija ļoti jācīnās par motivāciju mācības pabeigt. Tajā laikā, kad stājos, Dievu vēl nepazinu. Tāpēc vadījos pēc citiem orientieriem – sekoju draugam, kurš studēja Jelgavā, bet «mežiem» devu priekšroku mammas ietekmē. Viņa uzskatīja, ka šī fakultāte man piestāv labāk nekā Lauksaimniecības, kas, iespējams, man vairāk gāja pie sirds. Neteikšu, ka studijas nepatika. Gluži otrādi – ļoti daudz ieguvu. Taču mežu zinātni nevaru nosaukt par savu mūža aicinājumu,» teic Amanda, kas šo gadu pēc Meža fakultātes absolvēšanas pavadījusi darbā Kristīgo studentu brālībā. Viņa arī organizējusi «Labo mantu tirdziņus», bet galvenais – meklējusi Dieva vadību. Meitene zina, cik tā salda.
«Ticu, ka Dievam ir plāns katra cilvēka dzīvē un tas viņam ir vislabākais, jo Dievs mūs ļoti mīl. Ejot cauri dzīves labirintiem, ir liela iespēja, ka pieņemam savus lēmumus, kas noved pie strupceļa un sabrukuma. Biju izvēlējusies ļoti daudz šādu soļu, kad attapos kā nelaimes čupiņa, dziļi vīlusies vai sarūgtināta sevī, cilvēkos un apstākļos. Tam tiešām nav nekādas jēgas,» sapratusi Amanda. Dieva vadību viņa raksturo kā skaidru ceļu, kuru pavada liels miers un mīlestība. To ne ar ko nevarot sajaukt!
Brauksi kalpot uz citām valstīm!
Uganda kā skaidrā Dieva zīme Viņa sekotājas ceļā parādījusies pakāpeniski. «Brīvajā laikā apmeklēju starptautisku starpkonfesionālu organizāciju «Healing Rooms» (dziedināšanas istabas – red), kas pulcē kristiešus no dažādām draudzēm, kuri vēlas ar aizlūgumiem kalpot citiem. Reiz pie mums atbrauca ļoti pravietisks un mīlošs kalpotājs no Holandes, kurš man sacīja vārdus no Dieva, kas ļoti atsaucās manā sirdī: «Meitiņ, neuztraucies, ko darīt tālāk! Man ir daudz lielāks plāns tavai dzīvei, nekā tu domā. Izkāp no saviem rāmjiem, jo tu brauksi kalpot uz citām valstīm!».» Par to braukšanu gan bija diezgan liels pārsteigums, jo tajā laikā pat nerunāju angļu valodā. Taču Dievs jau to zināja, un visu šo gadu man regulāri bijušas situācijas, kad nācies komunicēt angliski,» pirmo sagatavošanās posmu min Amanda.
Otrs nācis nedaudz vēlāk, kad jauniete ar Kristīgo studentu brālību viesojusies Sv.Gregora kristīgās misijas centrā Saldū, kad tur kalpojis kāds misionārs no Ugandas. «Tas bija ļoti īpašs vakars. Liecības, kas tajā izskanēja, ļoti cēla un it kā dedzināja no iekšienes, kad dzirdēju par Ugandu un bērniem. Lielai daļai no viņiem nav vecāku. Šie bērni dzīvo nabadzībā, slimībās. Tur ir daudz seksuālo problēmu, tādēļ izplatīts HIV un AIDS. Vardarbība. Sapratu, ka vēlos ne tikai redzēt šo zemi un iepazīt tās kultūru un cilvēkus, kas slavē Dievu ar visām rokām un kājām, bet pirmkārt praktiski palīdzēt bērniem un lūgt par viņiem. Turklāt saskaņā ar kalpotāja sacīto Uganda ļoti slāpst pēc kalpotājiem, kas palīdz un iedrošina. Uz baltajiem viņi skatās kā uz autoritātēm, kas var atstāt lielu garīgu ietekmi,» darbam gatava A.Zeltiņa.
Ielec pēdējā vagonā
Tomēr meitene nedomāja, ka braucienam posīsies jau tik drīz, nevis pēc gadiem, kad būs nostabilizējusies dzīve un iekrāta nauda. «Man jau šķita, ka vilcienu esmu nokavējusi, jo tikai aprīlī uzzināju, ka no janvāra tiek gatavots misijas brauciens uz Ugandu. Tas notiek sadarbībā ar organizāciju «ACM ministries». Dzīvošana un kalpošana paredzēta nelielā misijā, kur patlaban ceļ skolu un jau vienpadsmit gadu ar vietējiem bērniem strādā amerikāniete Aurora. Tur notiek arī dievkalpojumi un kristības,» ceļojuma, kas sāksies 5. augustā, galamērķa aprises ieskicē nesenā jelgavniece. Amandai tomēr izdevies «ielēkt pēdējā vagonā», un jau vairākus mēnešus kopā ar vēl četriem domubiedriem – Līgu Strikmani, Elīnu Vītolu, Ulvi Pētersonu un Edgaru Ševčuku – viņi no priekšgājējiem vāc visu nepieciešamo informāciju, ticības spēku, kā arī finansējumu, lai Ugandā nokļūtu. Meitenēm biļetes jau nopirktas, bet puišiem vēl pietrūkst, par ko var pārliecināties īpaši izveidotajā interneta vietnē shineforuganda.wordpress.com. Tur iespējams iepazīties arī ar brauciena dalībnieku stāstiem, fotogrāfijām un videomateriāliem par tālo un karsto zemi, kur dienā uzkarsē līdz 40 grādiem, bet naktī «atdziest» līdz 18.
«Katrs sevi finansējam individuāli. Biļetei sanāk, taču nepieciešams arī potēm, vīzām un citiem izdevumiem. Aurora mūs izguldīs un parūpēsies par ēdienu, bet ir arī citas vajadzības,» Amanda rēķina, ka viņai vēl būtu nepieciešami 400 – 500 eiro. Ja kāds vēlas viņu vai kādu no pārējiem jauniešiem atbalstīt, informāciju var meklēt iepriekš minētajā interneta vietnē. Tomēr meitene ir pārliecināta – ja Dievs sūta, Viņš arī gādā un nenokavē! – un jau septembrī sola aizkustinošu stāstu par piedzīvoto un paveikto. ◆
