Aizrāvusi elpu un mātišķu simpātiju apdvesta, publika sagaida viņu. Līdz milimetram izbuktētas bikses, lakādas kurpes, kas, pieskaņotas maigās mūzikas ritmam, kustas augšup lejup līdz ar aptuveni 38. izmēra pēdu. Perfekts balts krekls ar izturētu melnu stīgu. Nopietns, nedaudz skumjš acu skats un vaibsti, kas dzīvo līdzi katrai taktij. Paša Gidona Krēmera pieteikts. Kāds pieticīgi viņu sauc par jauno cerību vai plaukstošo jasmīnu kā Georga Pelēča skaņdarbu, ko puisis izpilda kopā ar vibrafonistu Andreju Puškarevu un orķestri «Kremerata Baltica», bet cits saka pavisam tieši – brīnumbērns! Desmit gadu vecais vijolnieks Daniils Bulajevs.
Tās pašas augstās mākslas un skatuves, kas svētdienas vakarā koncertā «Dzimuši Rīgā» pie mūsu baltā operas nama pulcēja veselu plejādi pasaulslavenu zvaigžņu, līdzdalībniece operdziedātāja Inese Galante par sev līdzīgiem ir teikusiDieviņa nobučoti, kuriem turklāt paveicies ar izciliem skolotājiem. Droši vien arī jaunajam Daniilam, kura talants, bet arī neskaitāmās mēģinājumu stundas, līdz baltkvēlei nokaitētā pacietības pārbaude, sāpošie pirksti un pirmo neveiksmju dusmas, kas cilvēkam parastajam liek visu mest pie malas, transformējušās muzikālā baudījumā, kur nav nekā, kam piesieties. Nemaz nerunājot par izcili pārvaldīto stāju un ķermeņa valodu, atrodoties simtiem acu pāru visu pamanošajā redzeslokā. Varbūt arī tur kas trīc, svīst un nekontrolēti nervozi kustas. Taču – tikai ne ārēji! Tas izskatās tik nepieklājīgi vienkārši un viegli, ka vērotājam no malas varētu šķist – kas tur liels! Bet ir liels, un pat neiedomājami, cik!
Aizvērtām acīm klausoties šo «plaukstošo jasmīnu», neviļus domas aizpeld pie citiem no viņa paaudzes, pie kuriem pieder arī pašas bērni. Raugoties reāli, tikai retais no šiem mazajiem saskaņā ar Galantes definīciju ir «Dieviņa nobučots». Varbūt labi, ka tā. Citādi nebūtu melno debešu, uz kuru fona izcelties spožajām zvaigznēm, vai dubļu, kuros ūdens vienkārši mirdz, bet viena vienīga spīdēšana. Cik ilgi mēs tādu izturētu? Arī saldējumu var pārēsties un no šokolādes palikt slikti. Kā no visa, kā ir par daudz.
Tomēr negribas domāt, ka tie pārējie, kuriem lācis uzkāpis uz auss, spītīgi neklausa ota vai ķermeņa īpatnības neļauj ātrāk, augstāk, tālāk, būtu palikuši bez dievišķā pieskāriena. Ne velti saka, ka cilvēks izmanto vien niecīgu daļu no sava smadzeņu un spēju potenciāla. Laimīgi tie, kam atrastas aukliņas šo iespēju atraisīšanai. Taču visbiežāk mēs, vecāki, noguļam, nepamanām un nesaprotam. Vajadzīgi skolotāji! ◆
