«Latvijas valsts ceļu» projektā secināts, ka Vircavas tilts, kas būvēts 1927. gadā, vairs neatbilst mūsdienu satiksmes prasībām. Tiltam uzstādītais slodzes ierobežojums būtiski apgrūtina smagā kravas transporta satiksmi. Lai nokļūtu Jelgavā, transporta līdzekļiem jāizmanto apbraucamie ceļi, kuri nespēj uzņemt smagā transporta slodzi un tiek sagrauti. Konstatēts, ka atsevišķi smagā autotransporta vadītāji neievēro noteiktos slodzes ierobežojumus un pakļauj tiltu ārkārtas slodzei, kas var novest pie tā sagraušanas.
Ir atjaunojušās četras novadnieku paaudzes, bija zudusi un ir atjaunojusies Latvijas valsts, mainījies pagastu administratīvais dalījums, ir pāri gājis arī Otrais pasaules karš, taču vēl aizvien Jelgavas–Staļģenes ceļā kalpo 1927. gadā būvētais baltais tilts pār Vircavu. Ja pildīsies uzņēmuma «Latvijas valsts ceļi» plāni, tad nākamgad blakus vecajam varētu tapt mūsdienu prasībām atbilstošs tilts, kas būs turpat divas reizes plātāks, kā arī ar augstāku izturību. Taču veco paredzēts atstāt gājēju un velobraucēju satiksmei.
Pensionētajam mežzinim Indriķim Strautniekam, kurš vairāk nekā 20 gadu strādāja tiltam blakus esošajos Pļavniekos, kur pēc kara bija iekārtota Svirlaukas mežniecība, pa šo tiltu nācās iet un braukt ik dienas. Līdzīgi bija arī viņa kundzei Rasmai, kura strādāja Jelgavā. Viņi abi kā studenti iepazinās Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Indriķis pabeidza Meža fakultāti, bet Rasma – pārtikas tehnologus. Rasma atzīst, ka jaunībā gan gribējusi mācīties par dārznieci.
Taču 1958. gadā reflektantu konkurss Agronomijas fakultātē bijis 1:11 un puiši, kuri nākuši no obligātā karadienesta bez konkursa, pabīdījuši meitenes malā. Vēlāk ģimene pārcēlās dzīvot uz Mežciemu. Pārcilājot atmiņas, Indriķis Strautnieks neatceras, ka uz tilta, kurš uzcelts ceļa līkumā uz augsta uzbēruma, būtu notikušas smagas avārijas. Tikai reiz kāds žigulis aizgājis, atspiedies stāvus pret tilta konstrukciju.
Visu rakstu lasiet piektdienas, 11. jūlija, «Zemgales Ziņās». Foto: Agris Samcovs
