Vārdi «Latvijas Tautas fronte» tā īsti tiek sākti apjēgt 1988. gada 1. – 2. jūnijā Latviešu Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā pēc Mavrika Vulfsona paziņojuma, ka 1940. gadā Latvijā nekāda sociālistiskā revolūcija nav notikusi.
Vārdi «Latvijas Tautas fronte» tā īsti tiek sākti apjēgt 1988. gada 1. – 2. jūnijā Latviešu Rakstnieku savienības valdes paplašinātajā plēnumā pēc Mavrika Vulfsona paziņojuma, ka 1940. gadā Latvijā nekāda sociālistiskā revolūcija nav notikusi.
Mākslinieku savienībā sāk veidoties LTF koordinācijas centrs. Visā republikā organizējās LTF atbalsta un koordinācijas centra un atbalsta grupu pārstāvji. 1988. gada 30. augustā apsprieda LTF programmas un statūtu projektus un nolēma 8. un 9. oktobrī sasaukt LTF pirmo kongresu.
7. oktobrī Mežaparkā notiek pirmskongresa manifestācija ar vairāk nekā 120 000 dalībnieku. 8. un 9. oktobrī runas LTF pirmajā kongresā par Latvijas radikālu politisku pārbūvi klausās visa republika. LTF šajā laikā jau ir 100 000 biedru.
Lāčplēša dienā Rīgas pils Svētā gara tornī tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.
Parādās Interfronte. LTF organizē lielos tautas mītiņus: 1989. gada 12. martā (vēstule M.Gobačovam), 21. maijā mītiņš pie Rīgas dzelzceļa stacijas, 14. jūnija manifestācija Doma laukumā, 23. augustā «Baltijas ceļš», kur cilvēku ķēde vijas no Tallinas līdz Viļņai. Latvijas teritorijā vien «Baltijas ceļā» piedalās 300 000 cilvēku.
1989. gada 7. un 8. oktobrī visa darbība LTF otrajā kongresā jau ir par pilnīgi neatkarīgu Latviju. 1990. gada 4. maijā tiek panākts, ka ar 138 balsīm LPSR AP pieņem dekrētu par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.
Sajūsmas pilnie 1990. gada Dziesmu svētki ar 37 000 dalībniekiem.
Molotova – Ribentropa pakta atklājumi. Sākas OMON akcijas un Interfrontes aktivitātes. Bet LTF 1991. gada 13. janvārī plkst.14 Rīgā, Doma laukumā organizē nebijuši lielu manifestāciju – ap 500 000 cilvēku no visām Latvijas malām. Centrālais jautājums – nakts notikumi Lietuvā un aicinājums uz cīņu par Latvijas neatkarību. Sākas «janvāra barikāžu dienas».
LTF trešā kongresa laikā parādās Pilsoņu kongress. LTF mainās vadība. LTF ceturtais kongress pieļauj latviešu tautas aktīvākās daļas sadrumstalotību daudzās partijās. LTF vadība, sākot ar trešo kongresu, nespēja vairs tautai solīt pat relatīvu labklājību. Skaistākās Latvijas (latviešu tautas) atmodas laika vēsturiskās lappuses aizveras.
1999. gada 9. oktobris un LTF 9. kongress. Uz kongresu ieradušies nepilns 100 tautfrontiešu (no bijušajiem 230 000). Reģistrējoties visi saņem trīs dokumentus: 1. – par LTF pašlikvidāciju, 2. – par likvidācijas komisiju, 3. – par īpašuma nodošanu. Savstarpējās sarunas nevedas. Debatēs gan vēl daži negrib atzīt notiekošo – aktīvā politiskā darbība izbeigusies, finansiālie resursi izsīkuši, nav vairs pat savas ēkas. Gaišāku noti nomāktajā gaisotnē aizskar profesors Jānis Stradiņš, kurš visus kongresa delegātus apsveic kā izturīgākos, kas sekmīgi absolvējuši vienpadsmitgadīgo LTF kursu (iepriekšējais runātājs kongresa delegātus bija nosaucis par kapračiem).
Kongresa gaita ir raita. Jānis Freimanis nolasa teikumu: LTF 9. kongress ar šo nolemj, ka sabiedriskā organizācija Latvijas Tautas fronte ar š.g. 9. oktobri pašlikvidējas. LTF izbeidz savu darbību juridiskas personas statusā.
LTF priekšsēdētāja vietnieks J.Kokins aicina balsot. Paceļas mandāti – vairākums – lēmums pieņemts. Latvijas Tautas fronte – trešās atmodas fenomens un virzītājs ir likvidēts.
Trešās atmodas laika gars izšalkojis, bet sabiedrībā notiekošais prasa meklēt jaunu, sabiedrības lielāko daļu vienojošu, motivāciju jaunai atmodai.
