Šogad vasaras pāreju rudenī nemaz nemanīju, jo, septembra pēdējā dekādē ciemojos Ziemeļamerikas kontinenta valsts Ontārio provincē.
Šogad vasaras pāreju rudenī nemaz nemanīju, jo, pateicoties Latvijas Zemkopības ministrijai un Kanādas Brīvprātīgo uzņēmējdarbības konsultantu apvienībai (CESO),
septembra pēdējā dekādē ciemojos šīs Ziemeļamerikas kontinenta valsts Ontārio provincē. Tās platība ir lielāka par Franciju, klimatu ļoti jūtami ietekmē netraucēti
ieplūstošais aukstais Arktikas gaiss, turklāt tas notiek visnegaidītākajos brīžos.
Augsnes kārtiņa Ontārio virs bazalta klinšu bluķiem nevar konkurēt ar Zemgales auglīgā slāņa biezumu, tomēr lauku apsaimniekošana tur ir cieņas un pamācīšanās vērta.
Realizācija – saimnieka darba loģisks noslēgums
Mans ceļabiedrs bija Iecavas zemniekvīrs Jānis Pastars, kas daudz pieredzējis pasaulē:
– Kanādas lauksaimniecība gājusi kalnup ilgus laikus, paaudzei pēc paaudzes pieredzi nododot, iesākto saglabājot, pilnveidojot, papildinot, par produkcijas kvalitāti, labajām īpašībām domājot.
Mūsu maršrutu un tikšanos plānotāji, gidi un tulki bija Zemgalē pazīstami Kanādas profesori Gunārs Šūbiņš un Visvaldis Šķepasts. Tieši viņiem lielais paldies par vispusīgo Kanādas lauksaimniecības mozaīku, ko vēlētos atainot arī «Zemgales Ziņu» lasītājiem.
Latvijas saimnieki ir sasnieguši daudz tradicionālajās lauku nozarēs. Ir noderējusi pasaules pieredze, tehnikas un arī finansiālā palīdzība. Katrs atsevišķi savās mājās mēs sākam ieviest kārtību gan ražošanā, gan sadzīvē, bet, tiklīdz sākas runas par tirgu (par realizāciju, saražotā pārdošanu), tā visu skati veras uz valsti, valdību, politiķiem, biznesmeņiem – aizmirstot vai nepadomājot, ka arī tas ir saimnieka (ražotāja) paša darba loģisks noslēgums.
Tieši produkcijas pārdošana, kā arī neparastāku saimniekošanas veidu pētīšana bija mūsu ceļojuma galvenais mērķis.
Fermeru federācijai –četri gadi
Ļoti gribu atzīmēt, ka pēc 100 gadu sadrumstalotības lauksaimniekus Kanādā jau četrus gadus apvieno Zemnieku federācija (OFA – Ontārio provincē), un tās galvenais uzdevums – strādāt ar likumdevēju un valdību, lai visos aspektos nodrošinātu nacionālo zemes un lopu kopēju rentablu darbu, ievērojot visas sociālās garantijas.
Raksturīgi, ka Kanādas lauksaimnieks nav zaudējis vēlēšanos aktīvi un bez atlīdzības strādāt sabiedrisko darbu sava pagasta, novada, provinces pasākumu labā. Bijām aculiecinieki vērienīgām lauksaimnieku pašu organizētām izstādēm, konkursiem, svētkiem. Kanādā lauksaimnieku profesijas ir prestižas un cienītas. Tām ir paredzama nākotne, un par to rūpējas paši saimnieki.
Kā viņi to dara?!
Visam sava vieta un laiks
Kārtība. Viss ir savā vietā, laikā un secībā. Labs ceļš, ne vienmēr asfaltēts, regulāri pļauts zālājs, dekoratīvi krūmi, koki un puķu dobes – pieklājības robežās un ne vairāk – jo viss taču jākopj! Ēkas – košās krāsās, lopbarība, kūtsmēsli, malka, pakaiši, piederumi, inventārs, tehnika – viss pajumtē. Žogi – lielākoties simboliski, no ciedru koka guleniskām ceturtdaļšķilām – dažviet arī simtgadīgām – kā mode, kā atmiņas…
«Pats trakākais», ka tā ir katrā ceļmalas fermā, nevis katrā otrajā! Sojas pupu, kukurūzas un kartupeļu tīrumi patiešām IR tīrumi. Bagātais fermeris dzīvo labiekārtotā mājā, saimnieko moderniem paņēmieniem (ieskaitot meteo un tirgziņu informāciju internetā vai satelītraidījumos) un nemaz neuztraucas par sadzīvē izmantotā automobiļa gadu skaitu vai apģērba modi.
Sāk no pašiem pamatiem
Mērķtiecība. Ja dara darbu, tad labi, ja uzsāk ko jaunu, tad no pašiem pamatiem: apgūst zināšanas tehnoloģijā, pēta un veido savas preces tirgu, meklē kolēģus kooperācijai. Ja prasmīgi rīkojas, pat «smakai var atrast pircēju».
Piemērs. Uzsākot audzēt strausus, uzsvars sākotnēji tika likts uz gaļas tirgus meklēšanu, tomēr, pētot produkciju un tās realizācijas tirgu, izrādījās, ka vērtīgākie un pieprasītākie ir putnu tauki, ko lieto ārstniecībā un kosmētikā. Turklāt atklājās, ka lielākas perspektīvas ir strausu radinieku emu audzēšanai, jo tie ir vienkāršāk kopjami. Vairākiem audzētājiem sadarbojoties, tika izdota strausa gaļas ēdienu recepšu grāmata utt.
Ja parādās traucējumi tradicionālo produktu tirgū, nekavējoties tiek meklētas darbības iespējas citās nozarēs: galvenais ir atrast nodarbošanos un iztiku laukos, piedāvājot to, pēc kā ir pieprasījums.
Fermeris ražo un piedāvā to, ko pērk
Piemērs. Fermeris, kura saimniecībā ilgus gadus veiksmīgi audzēti brokoļi, nešaubīdamies kārto atļaujas valdībā savu tīrumu pārvēršanai golfa laukumos (aptuveni 100 ha). Savas ražošanas ēkas, kūtis viņš pārbūvē viesu uzņemšanai, veikaliem, atrakcijām, turklāt veiksmīgi apgūst vīna ražošanu no citā novadā iepirktajām sulām.
Cits piemērs. Fermeris, nabadzīgu ganību īpašnieks, likvidē labu piena govju ganāmpulku, iepērk īpašas šķirnes slaukšanai izmantojamās aitas, pārdod govju piena ražošanas kvotas un par iegūto naudu iegādājas siera ražošanas iekārtas, veiksmīgi atrod šim specifiskajam produktam noietu ASV un pierunā vēl vairākus kaimiņus audzēt šīs aitas, lai panāktu noslogojumu savām siernīcas iekārtām…
Cienot lasītāju, turpmāk labāk stāstīšu par atsevišķiem lauku saimniekiem fermeriem, par viņu izteikumiem un domām, tad par kopsakarībām Kanādas lauksaimniecībā varēsiet spriest katrs patstāvīgi.
(Turpmāk vēl.)
Modris Jansons, Jelgavas rajona Zemnieku apvienības priekšsēdētājs, Līču saimnieks
