Latvijai līdz laimes zemei, kā to atzinuši augstie Eiropas ierēdņi, palicis visai mazs ceļš ejams.
Latvijai līdz laimes zemei, kā to atzinuši augstie Eiropas ierēdņi, palicis visai mazs ceļš ejams. Fanfarām skanot, mūsmāju politiķi jau uzsākuši laulību ceremonijas gatavošanu. Ņemot vērā stabilās lejupslīdošās demogrāfijas rādītāju līknes, pēc tam, kad ap 2005. gadu būsim kļuvuši par pārtikušās Eiropas trūcīgākās nomales pilsoņiem, vēl 140 gadu varēsim bezrūpībā diet un smiet. Pēc tam Latvijas valsts nepieciešamība zudīs, jo dvašu būs izlaidis pēdējais tās pilsonis.
Taču līdz tam vēl tālu. Un – kas zina – nākamo audžu latvju meitenes sasparosies un tēvzemes uzplaukumam katra dāvās vismaz pa trim Jāņiem, Līgām un Grietiņām. Ap to laiku arī Latvijas spermas banka varētu būt pilna ar trūkstošo labumu. Ja vēl dzīva būs mūsu visnacionālākā no nacionālākajām partijām «Tēvzemei un Brīvībai»/ LNNK, tiks sekots, lai šajā bankā tā manta būtu tīra un nacionāla, bez svešiem piemaisījumiem. Tas, protams, pieder pie nākotnē risināmiem uzdevumiem, kas acīmredzot tiks iekļauts arī Šķēles iedomātajā valsts attīstības stratēģiskajā plānā.
Bet šodien mums jārisina pieticīgākas problēmas un vispirms jau – ko vīkšķīsim uz Eiropu līdzi ņemamajā pauniņā jeb pūrā. Kā zināms, tieši šā jautājuma apspriešanai «tēvzemieši» uz paklāja izsauca «šķēlistus». Kad tarbiņas saturs bija vēl un vēl pārcilāts, izrādījās, ka bez divu veidu papīrīšiem tur nekā cita nemaz nav. Tie vieni glabājas Literatūras, mākslas un folkloras institūtā, bet otri – Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Vienus esam saņēmuši mantojumā no dainu tēva, bet otrus – no tā ūsainā vīra, zem kura portreta Latvijas atjaunotās republikas pirmais ārlietu ministrs Jurkāns šo trešdien nolika ziedus Rīgas «atbrīvotājiem».
Mūsu tautai par labu liecina tas, ka to pirmo ir 25 reizes vairāk par otrajiem. Pirmie ir rūpīgi sakārtoti un reģistrēti, bet otrie glabājas pēc pelējuma smirdošos maisos. Tiesa gan, tie pirmās maz kuru vairs interesē, bet otrie ir prātā visiem – maziem un lieliem, sārtiem, rozīgiem un sarkanbaltiem (ne jau par redīsiem te ir runa).
Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā ir aģentu kartītes par vairāk nekā 4000 personām, bet kopumā no 1953. gada līdz 1991. gadam VDK aģentūrā (esot) darbojušies 24 tūkstoši cilvēku jeb ārštata čekistu. Tiem vēl jāpieskaita štata darbinieki un aģenti līdz 1953. gadam. Nekautrēsimies un pieskaitīsim vēl kompartijas visa ranga sekretārus, vadošo orgānu un varas iestāžu vadošos darbiniekus un locekļus, cenzūras un citu «pārraudzības» iestāžu darboņus, ideoloģijas «iedzīvinātājus», piemēram, vēsturniekus, kas «taisīja» sociālistisko revolūciju Latvijā 1940. gadā, ideoloģijas «cīnītājus», piemēram, mežu un tiem piegulošo ciemu «tīrītājus», lāga vīrus tiesnešus, kas esot bijuši tikai ieroči konkrētā kodeksa «rokās», kultūras sakaru ar tautiešiem ārzemēs «stiprinātājus», politisko notikumu «komentētājus»… Garumgarais saraksts sanāktu un beigu galā, skaitot kolaborantus, mēs iegūtu rezultātu, ko grūti ietilpināt «ap simt tūkstošu» maisā. Cik kolaborantu, tik tautas dziesmu…
«Čekas» maisi ar 4000 personu vārdiem šodien ir tikai mīts. Tas, ka aģentu saraksts nav publicēts vēl līdz šim brīdim, liecina par treknajām dēlēm, kas plašā frontē piesūcās pie jaundzimušās valsts organisma visās politiskajās un varas struktūrās. Valsts nu jau ir cita, bet uzvārdi – ai, cik daudzi – tie paši. Arī tādēļ šis organisms šodien ir tik kārns. Dēles gan ne.
Tomēr arī mītus vajadzētu publiskot. Ne tāpēc, lai rīkotu raganu medības. Ne tāpēc, lai nolaistu tvaiku sociālajām problēmām. Ne tāpēc, ka divām partijām gadījies straujš reitinga kritums. Bet lai kaut nedaudz demitoloģizētu vārdus «taisnīgums» un «patiesība».
