Vispār jau makšķernieki ir pieraduši, ka viņu plānus parasti mēģina izjaukt jeb, latviski tieši izsakoties, sačakarēt ziema. Šogad visas negācijas zem copes zīmes rada jau vasaras laiks, kas parasti maija un jūnija mēnešos ir devis to bagātīgāko artavu copes jomā un zivju lomos visa gada garumā. Nu ko lai te piebilst vai iebilst? Kā plānots, patiešām nav, jo nemitīgās laika maiņas uz labu copi nevedina. Kā izsakās biologi – ja kaut kas spēj izteikti mainīt zivs uzvedību pa stundām vai pat minūtēm, tad tās ir laika apstākļu izmaiņas. Pilnīgi pietiek ar vēja ātruma vai virziena maiņu, un notiek pārmaiņas arī zemūdens valstībā.
Brekši
Nu, teiksim tā, ka maija beigās un jūnija sākumā vilka visi, kam vien nebija slinkums. Pat ezeri, kas vasaras sākumā parasti dod pliču lomus, šoreiz ļāva iztukšot arī savas samērā izcilo eksemplāru krātuves. Upēs viss norisinājās jau pēc ierasta scenārija un likās – būs laba sezona. Taču, sākoties pērkona negaisiem un nemitīgām atmosfēras spiediena maiņām, breksis ir kaut kur «iestrēdzis». Man ir pazīstami cilvēki, kas zināmās vietās Daugavā jūnija beigās nosēdēja un baroja šo zivi četras dienas no vietas. Rezultātā – uz trijiem seši brekši svarā ap kilogramu. Zinot to, cik bagāta ir lielākā Latvijas upe tieši ar šīs sugas zivīm, tas rada pamatīgas aizdomas, ka breksis saistībā ar laika apstākļiem ir kaut ko nelāgu sadomājies. Braucot ar laivu un vērojot eholoti, vēl vairāk šīs bažas apstiprina secinājums – brekšu bari ir sadomājušies uz ziemošanu, jo parasti tikai augusta beigās, septembrī tie sapulcējas lielos baros un uzturas pusūdenī. Taču tas ir vērojams jau tagad, jūlijā, un copmaņiem grūti nākas dabūt šos portfeļus lejā uz barību, lai kādu pēcāk varētu arī uzmānīt uz ēsmas āķa. Neņem, un viss. Var jau būt, ka kaut kas mainīsies ar siltāku laika apstākļu atnākšanu, bet no pieredzes varu teikt, ka tas īstais un īsais brīdis ir garām. Cerams, kļūdos. Vēl attiecībā uz brekšiem – ir man kāds paziņa, kas jau gadiem piekopj šīs zivs copi un dara to aktīvi, jo ar brekšiem tiek pelnīta ikdienas iztika. Sauciet to, kā vēlaties, bet, darbinot kūpinātavu un tirgojot kūpinātas zivis, viņam breksis ir noieta zivs numur viens. Tā nu mans kolēģis jau gadiem ilgi braukā pa dažādām ūdenskrātuvēm un, precīzi aprakstot ikvienu copi, ar katru iznācienu pie ūdeņiem mēģina tikt pie pieklājīgiem brekšu lomiem. Diemžēl vēl pirms pāris dienām satiekoties ieraudzīju samērā izmisušu cilvēku, jo breksis neņem un bizness stāv. Tā teikt, zivij nepavēlēsi, un paēdis neēdušu reti kad saprot. Man pašam arī ir nācies sastapties ar šādām situācijām, un ko te varētu ieteikt?
Var mēģināt tā…
Vispirms jau – ūdens temperatūra nemaz nav tik zema, lai zivs paliktu neaktīva. Ja mežā sēnes un ogas aug griezdamās, tad dabā viss ir normās. Protams, tas nav pilnīgs rādītājs, bet tomēr. Pats lielākais vaininieks necopē ir atmosfēras spiediens. Ar to cīnīties ir bezjēdzīgi. Tātad to zivtiņu var mēģināt sakacināt. Viena no iespējām, ko makšķernieki ļoti baidās izmantot, ir pastiprināta aromatizētāju lietošana. Ja ikdienā, lietojot šķidros aromatizētājus, uz kilogramu gatavās barības lejam aptuveni 150 gramu šķidruma, tad zivs kūtruma gadījumā var droši lietot pat 250–300 gramu aromatizētāju. Piemēram, daudzi karpu copmaņi ļoti uzmanīgi seko tam, kas notiek piemājas dārzā. Jūs jautāsiet, kāds sakars copei ar dārzu? Ļoti tiešs. Ja dārzā parādās zemenes, tad iebarojamai barībai pievieno zemeņu aromātu, plūmju laikā pievieno plūmju aromātu un tā tālāk. No kurienes zivīm ir šī informācija, es nezinu, bet, piemēram, par to pašu ķiploku. Mēs labi zinām, ka ķiploka smarža ir neaizstājama vēsā (bet ne ziemas aukstā) ūdenī. Šeit nevajadzētu jaukt divas atšķirīgas lietas. Esmu pieredzējis, ka ziemas copmaņi pie barības, kas metama āliņģī, liek klāt ķiploka aromātu un nespēj saprast, kāpēc pašam neķeras un citi copmaņi mūk tālāk no šīs zonas. Atgriežoties pie iebarojamās barības – ja baroju ne tikai ar barotavu, bet arī ar apelsīna lieluma bumbām, ko metu ar rokām, tās sākumā veidoju ļoti cietas. Kad bumba gatava, ar pirkstu izspiežu līdz bumbas centram atveri, kurā iepilinu aptuveni tējkaroti melases. Tad uzmanīgi šo pildījumu aizspiežu ciet, lai šķidrums momentāni netiktu ārā. Šāda cieti saspiesta bumba ar zivij patīkamu aromātu, lēni irstot, izdala spēcīgu smaržu, kas nereti satracina zivi un piespiež to baroties. Ļoti labi vasarā uz breksi iedarbojas anīsa aromāts, bet ar šo smaržu, tāpat kā ar ķiploku smaržu, jābūt ļoti uzmanīgam, jo tā ir ļoti spēcīga. Citreiz pilnībā pietiek, ka pirkstus apslapina ar šo aromātu un tikai tad sprauž ēsmu uz āķa.
Otra iespēja, kas gan prasa papildu līdzekļus, ir ziemas makšķerīte un cope no laivas. Tagad eholote ir praktiski katram laivas īpašniekam. Braucam pa upi un vērojam eholoti. Ieraugot pusūdenī lielu zivju baru, varat būt pilnībā pārliecināti, ka tie ir tikai un vienīgi brekši. Citas zivis tā neuzvedas. Ar laivas un eholotes palīdzību nepieciešams noteikt, vai zivju bars kustas vai stāv uz vietas. Tas nemaz nav tik grūti. Visbiežāk ir tā, ka zivju bars stāv uz vietas. Breksis nav tā zivs, kam patīk liela straume, tāpēc nebūs nekādu problēmu ar enkuru palīdzību noturēties virs zivju bara, kurš gan, iespējams, ik pa laikam mainīs vietu. Piemēram, kāds mans copes kolēģis, kam vasara paiet samu kvokošanā, labi pārzina tās bedres, uz kurām braukt un kur šos ūsaiņus cilāt. Ja bedre nav dziļa, tad, lai zivi neaizbaidītu ar enkura nolaišanu un tā iespējamo šļūkšanu pa upes gultni, ar eholotes palīdzību enkuru ielaiž jau pirms bedres un, izmantojot garu virvi, nostādina tieši virs bedres. Tādējādi netiek traucēts sama miers, un tad jau seko nervu cīņa. Tāpat var darīt ar brekšiem.
Bliežam pa līdakām
Šie laika apstākļi gan īsti pa prātam ir plēsoņām. Praktiski vismaz divas reizes nedēļā esmu kādā no Pierīgas ezeriem un par līdaku copi nesūdzos. Ir, protams, arī dienas, kad nākas piedzīvot vien pāris copju, bet lēnām jau sāku ielāgot šī gada plēsoņu aktivitātes. Kā piemēru varu minēt, ka ļoti uzmanīgi sekoju laika apstākļiem. Svarīgi, lai būtu brāzmains vējš un īslaicīgs lietus. Protams, var pārlaist arī negaisu, kas līdakām nebūt nekaitē. Tad arī dodos tieši uz seklākajiem ezeriem. Ļoti bieži ir tā, ka ezerā esmu gandrīz vienīgais. Visa tā sāls slēpjas apstāklī, ka seklos ezeros, pūšot brāzmainam vējam, lielās zivis mūk no meldriem uz klajumiem, jo acīmredzot tām ne visai patīk zāļu stiebru locīšanās gar zivs sāniem. Turklāt meklēju nevis dzidrus ūdeņus, kā to pārsvarā dara citi spiningotāji, bet gan duļķainas vietas un tad strādāju ar lielajiem džerkiem. Izmēģiniet! Un redzēsiet rezultātu. Laika apstākļi it kā nav no tiem patīkamākajiem, bet toties kāda cope! ◆
