Skolā ieradās izglītības inspektors. Skolotāji svīda, direktors drebēja, skolēni pārvietojās uz pirkstu galiem.
Skolā ieradās izglītības inspektors. Skolotāji svīda, direktors drebēja, skolēni pārvietojās uz pirkstu galiem. Inspektors Drāzējs bija necils vīrs, kura apsārtušās acis slēpa biezi briļļu stikli. Pēc izskata – īsta jēra dvēsele. Taču skolā nevienam nebija noslēpums: kā inspektors taisīja revīziju, tā kārtējais direktors krita. Ne jau ar sirdstrieku, bet no sava amata. Tādēļ Drāzēju dēvēja arī par stingro jēra dvēseli.
Kā jau tas bija gadiem ierasts, pirms revīzijas ciemiņš tika cienāts ar kafiju. Pieklājības pēc tika piedāvāts kāds mēriņš konjaka. Jaunais skolas direktors nebija nekāds tradīciju lauzējs, kaut arī ļoti baidījās inspektoru aizvainot: ņems un vēl nodomās, ka viņu uzskata par kaut kādu žūpu! Tādēļ direktors visādi novilcināja to brīdi, kad it kā būtu laiks piedāvāt «vienu konjaku». Nolēma darīt tā: lai glāzīti inspektors neuztvertu par kukuli vai kaut kādu piebraukšanu, to piedāvāt pēc skolas un klašu apskates.
Inspektors staigāja pa skolu kā negaisa mākonis. Vaigs tam tapa arvien drūmāks: kā klase, tā viena rieva pierē, kā klase, tā solis skaļāks. Skolotāji direktoram pēc katras mācību stundas pienesa arvien biedējošākas ziņas. Inspektors jautājis gan šo, gan to, taču likās, ka neviena atbilde tā īsti inspektoru neapmierinātu. Kad nu visas klases (skolotāji) bija inspicētas, Drāzējs devās uz direktora kabinetu.
Kādu brīdi abi sēdēja klusēdami, viens uz otru skatīdamies. Sejās ne vaibsts nekustējās. Sekretāre ienesa kafiju un cepumus. Inspektors pat virsū neskatījās. Tad nu direktors šāva ārā (kas būs – būs!): – Varbūt varu piedāvāt vienu glāzīti konjaka?
Inspektors drūmā balsī šim pretim: – Vienu jau gan var…
Iemeta pa glāzītei. Klusums. Inspektors tikpat drūms kā iepriekš. Pēc nelielas pauzes direktors mēģināja vēlreiz: – Nu bet vienu jau var?
Drāzējs neiebilda: – Vienu jau var.
Varbūt tagad inspektors sāks uzskaitīt atklātās nepilnības, kļūdas utt.? Nekā. Šis tikai klusēja. Direktors sprieda: tad jau jāiet līdz galam, tādēļ jautāja atkal: – Nu bet vienu jau var?
– Vienu var.
Izmeta šie vēl vienu, un inspektors sāka pievērst uzmanību sekretāres ienestajam cienastam. Direktoram skola rokā!
– Nu bet vienu taču var?
– Vienu var gan.
– Vienu taču var!
– Var gan!
– Vienu?
– Var!
Otrās pudeles pusē direktors ar inspektoru jau iztika bez vārdiem: direktors jautāja ar mājienu, inspektors atbildēja ar galvas palocīšanu. Kad divi trauki bija tukši, direktors tomēr nolēma jautāt: – Bet kā ar pārbaudi, vai viss kārtībā?
Drāzējs brīdi klusēja, tad dziļdomīgi sacīja: – O, jā!
Pēc trešās konjaka pudeles inspektors kļuva runīgāks, slavēja skolu, direktoru un stāstīja, kā pārbaudījis direktorus, kas še strādājuši pirms viņa, kādas rupjus pārkāpumus atklājis utt.
Uz rīta pusi jau abi bija sadraudzējušies. Kādā atklāsmes brīdī inspektors atklāja savas kārtis. Lieta vienkārša: visi iepriekšējie direktori līdzīgā uzcienāšanā jautājuši inspektoram nevis «vienu jau var?», bet gan skaitījuši glāzes: «vienu glāzīti taču varētu?», «otru glāzīti gan varētu?», «nu trešo glāzīti taču arī var?». Parasti pēc trešās inspektors slējies kājās un teicis: – Nu gan pietiks, neesam jau nekādi žūpas!
Bet inspekcijas rezultāti jau bijuši iepriekš zināmi…
Tāda, lūk, atšķirība starp veco kārtību un izglītības optimizāciju.
