Piecas dienas, izbaudot Norvēģijas vidienes kalnu, ezeru un ūdenskritumu burvību un vietējo draudzību.
Visticamāk, mēs, kas mīlam kalnus un esam izbaudījuši Augsto Tatru, kā arī Austrijas, bet īpaši Itālijas dolomītu Alpu burvību un vilinājumu, Norvēģiju kā šīs vasaras ceļojuma galamērķi paši nebūtu izvēlējušies. Pārāk tālu, pārāk ziemeļu pusē, kas varētu nozīmēt vēl mazāku saules pieskārienu, pārāk skandināviem raksturīgi dārgi. Tomēr nespējam nostāvēt pretī mūsu ekonomiskās krīzes iespaidā trimdā aizdzītā radinieka, kas tur patlaban vietējiem veiksmīgi remontē visur vienā stilā celtās koka apdares mājas, vairākkārtīgajam lūgumam viņu apciemot, un visa ģimene kārtojam ceļasomas. Lai atgrieztos, viennozīmīgi secinot – bija tā vērts!
Gribi dzīvot – ievēro ātrumu!
Norvēģija parasti asociējas ar majestātiskajiem ūdenskritumiem un fjordiem ar augstiem klinšainiem krastiem, kas pamatīgi izrobojuši piekrasti, iegrauzdamies sauszemē pat vairāk nekā 200 kilometru tālu (Sognefjords). Tomēr, manuprāt, pagalam nenovērtēti ir zemāki un augstāki kalni ar sniegotām cepurēm jūlija vidū. To klātbūtne liek par sevi manīt, jau iebraucot «Norgē» no samērā garlaicīgā aptuveni 500 kilometru garā Stokholmas–Oslo ceļa. Tā malās acis sien vien pamatīgās kārklu audzes, kas domātas šķeldai. Ne velti ātruma ierobežojums Norvēģijā ir 80 kilometru stundā. Kad drīz vien nemitīgi pa labi un kreisi jāgroza stūre, redzamība līdz nākamajam līkumam daži metri un no augstuma spiediena svārstībām sāk aizkrist ausis, ātrāk arī nepabrauksi. Manuprāt, tas veiksmīgi atrisinājis «promiļu problēmu» – ja gribi palikt dzīvs, skaidra galva un asa reakcija uz šīs kalnaines ceļiem ir vitāli svarīga!
Mūsu galamērķis, ko puspavērtām mutēm un sajūsmas saucieniem par apkārt valdošo dabas skaistumu sasniedzam vēlu vakarā, kas tā arī līdz galam vasarā nesatumst, ir Fagernesas pilsētiņai blakus esošā Leira Valdresa reģionā. Esam paliela kompānija, tāpēc mūsu radinieks sarunājis mums vietu Strandefjordena ezera krastā vietējā kempingā, kādu šajā apkārtnē «čum un mudž». Šķiet, aiz katra stūra kāds piedāvā mājiņu vai visbiežāk vietu kemperim, ko uz Norvēģijas ceļiem atvaļinājuma sezonā ir ļoti daudz. Ja kempingu nav vai gribas izbaudīt mežonīgāku dabas pieskārienu, vietējie stāj malā un liek teltis tāpat akmeņainēs. Taču mums tiek «apartamenti» – četrvietīga istabiņa ar mīkstiem matračiem un pufīgām segām kempingā «Gamlehytta», kur saimnieko draudzīgie dāniete Ulle un norvēģis Svens un kas sevi reklamē kā pļavas ziedu kempingu. Ne velti tur jumta segums ir zāle, un šādu noaugušu māju «cepurīšu» reģionā ir daudz.
Uz paša atbildību
Tomēr mūsu mērķis nav laiskoties pie kempinga skaistā ezera, bet izbaudīt šo ziemeļu pusi, cik vien piecās dienās iespējams. Tāpēc pirmajā dodamies «spēku iemērīšanā» uz gleznaino Vasetu. Jāsaka uzreiz, ka visos trīs kalnu izbraucienos (pārējās dienas atvēlējām Fagernesas apskatei un bērnu priekam akvaparkā netālajā Golā) sasniedzām augstumu, kur sākas maksas ceļi. Vienā vietā jāmet kronas automātā, citā naudiņa jāatstāj speciālā aploksnītē. Taču tas nenozīmē, ka priekšā gaida tūristiem aprīkota «štrāse». Gluži otrādi – parādās brīdinājumi, ka ceļi, kas ziemā parasti ir slēgti un ko parasti izmanto tikai vietējie zemnieki, nav īpaši uzturēti un pārvietošanās pa tiem ir uz pašu atbildību. Tā arī ir, ka Vasetā, lavierējot starp bedrēm un akmeņiem, ar savu «Volvo» knapi uzbraucam, bet izdodas izbaudīt ko tādu, kas sajūtās iegūlies kā ziemeļu dārzs. Kāpiens uz netālo virsotnīti, ko rotā tradicionālais akmeņu krāvums, nav augsts, bet piesaista ar nelielā izmēra kokiem, kas atgādina mūsu bumbieres un ābeles (tikai bez augļiem), savdabīgiem krūmājiem, augiem, pļavas ziediem un samudžinātām saknēm. Bieži redzam skrienam tādus kā brangus kāmīšus ar brūni melnām muguriņām un, protams, satiekam aitas ar skanīgiem zvaniņiem kaklā. Šie dzīvnieki, kā arī kazas un govis, kas staigā savā nodabā, Norvēģijas kalnos nav retums. Tāpēc jāuzmanās, jo šiem lopiņiem uz ceļa vienmēr ir priekšroka!
Tūrisma industrija neko nav sabojājusi
Pirmās dienas pārbaudi esam veiksmīgi izturējuši, tāpēc dodamies uz vairāk nekā simts kilometru tālo un kalniem vareno Jotunheimenes Nacionālo parku, uz kuru ceļš augšup vien ir to vērts. Serpentīns ir stāvs un pilns Zemgales līdzenumā dzīvojošajiem tik nepierastajām asajām virāžām, taču augšā paveras zemo mākoņu un sniegoto virsotņu vēsā pastaigu zona. Piestāj, kurā laukumiņā vēlies, un ej. Kaut līdz pašam ledājam, kas dveš stindzinošo ziemeļu elpu, vai sniegotajam pleķim, pa kuru var paslidināties un savelt pikas. Miers, klusums, augstums un aukstums. Tas te ir visur. Arī uz ceļa, kura malās saspraustas milzīgas kārtis. Izrādās, ka tās ir savdabīgas ceļa zīmes ziemā, kad kalni uzsedz biezo sniega kārtu.
Vienkārša un nepieradināta pirmatnība. Tāda bija mana pirmā asociācija Jotunheimenē, un tā saglabājās visu ceļojuma laiku. Tā saucamā haikinga (kalnu pastaigas) takas ir, bet tajā pašā laikā katrs var droši atrast savu, lai nokļūtu līdz kārotajam galamērķim. Tūristi te, protams, ir gaidīti, un tā vien šķiet, ka norvēģiem asinīs ierakstīts – lai izturētu bargo ziemu, ir jākāpj, jākustas un jārūdās. Tomēr «industrija» ar brīžam pārspīlētajām drošības prasībām un «spilveniem» te vēl neko nav sabojājusi. Tā vietā dota iespēja kļūt par šīs varenības kaut niecīgāko daļiņu un pateicībā izbaudīt šo ziemeļu pusi.
To pilnībā tveram arī 1577 metrus augstajā Skjoldas virsotnē, uz kuru stāvā un nogurdinošā kāpuma dēļ esam devušies bez bērniem (viņi palikuši mājās pie līdzi paņemtās vecmāmiņas). Taču vietējie, visticamāk, savām sākumskolas vecuma atvasēm nebūtu devuši šādas atlaides. Ceļā augšup sastopam gan ģimenes ar gados vecākiem bērniem, gan arī divas seniores un vismaz trīs kāpējus ar saviem mājas mīluļiem – kas mums spēka un izturības pārbaude, vietējiem suņu pastaigas laukums!Tomēr uzkāpšana atmaksājas. Acīm paveras apreibinošs skats, fascinē augstuma dimensija, un mākonis, lai arī drūms un nokrišņus nesošs, – satverams!
Atslēgas uz priekšējā riteņa
Ciemati un pilsētiņas Oslo–Bergenas ceļa, kas ved caur Fagernesu, malās ir kā izsētas un sakārtotas vairākos stāvos. Fagernesa Valdresa reģionā ir tā lielākā, kaut pilsētas tiesības, piesaistot valodas ziņā radniecīgos nīderlandiešus (esot bijusi izstrādāta īpaša iedzīvotāju skaita palielināšanas programma), iegūtas salīdzinoši nesen. Vietējie ir atvērti un draudzīgi. Teju visi labi saprot un runā angliski un cits citam ļoti uzticas. Paši gan to neredzējām, bet mūsu radinieks stāsta, ka, dodoties kalnu pastaigās, vietējie bieži savas auto atslēgas atstāj uz priekšējā riteņa, bet ziemā, lai ātri ieskrietu veikalā, pat aizdedzē, lai mašīna neatdzistu. Savukārt, ja veikaliņā nav iznomājamo būvniecības instrumentu, īpašnieks bez kādiem dokumentiem ir gatavs aizdot savu. Zina, ka atnesīs! Līdz ar to tur nemana nepatīkamo spriedzi, ko rada aizdomas un neuzticēšanās. Tas vēl vairāk ļauj izbaudīt īpašo atmosfēru, kāda sastopama vien ziemeļu pusē. Atvaļinājums izdevies, un, par brīnumu, arī nenosalstam, jo ielejā termometra stabiņš līdz galam noturas pāri 20! ◆
