Vai tu zini, kas ir Kokopelli? Vai tu esi dzirdējis, kā spēlē flautu Kokopelli? Vai tev ir nācies dzirdēt teiksmu, ka, mazā kūkumiņā saliecies un «antenām» rotājies, indiāņu auglības dieviņš pūš flautiņu? Indiāņi stāsta, ka flautas spēle ir tā, kas maina gadalaikus, un tie, kas dejojuši pie Kokopelli stabules visu nakti, var paļauties, ka pārim būs «pieteicies bērniņš» – tik liela ir Kokopelli vara un vēlība. Tik liela ir viņa valstība, ka flautas skaņas vējš dzenā pār hopi un navaho tautas zemēm arī Arizonā, ieaurojas Lielais kanjons, kura dziļums un aizas Kolorado upes gultnē ir desmitiem kilometru dziļas, un tikai ērgļi lidinās vēja gaisa tuneļos, bet cilšu teiku pūrā ir skaidrojums, ka pasaule tieši cēlusies no vietas, kur ir Lielais kanjons. Klintis ir oranži violeti sārtas.
Tikpat sārtas ir manas krellītes ar stikla pērlītēm un kadiķodziņām. Krellītes nopērku no navaho tirgotāja; kadiķa ogas tevi pasargās no visa sliktā, tās tieši domātas ceļotājam, viņš saka. Krelles man cieši pieguļas kaklam, un es pati jūtos mazliet tuvāka un pieņemtāka Amerikas pamatiedzīvotāju pasaulei. Sarunas ar hopi un navaho indiāņu meitenēm ceļa malā suvenīru veikalā aizved līdz kopīgai atziņai, ka gan viņu tautas, gan mana mazā ziemeļu tauta īpašā svētumā un godā tur sauli.
Daba viņiem ir svēta, dzīva, un Lielais Gars ir turpat apkārt, un ar šo Augstāko spēku ir viņu sarunas, šamaņu lūgsnas un katram dabas kalendāra laika nogrieznim atbilstošas dejas cilts lielajā teltī – vēl šobaltdien. Bet ēdiena daļu ir pienākums izlikt pie durvīm un pabarot Zemes māti, garus. Nu līdzīgi kā mums ar veļiem rudeņos. Un jāsaka, ka arī ciema suņi, brīvi klīstot apkārt, izskatās labi paēduši.
Hopi ciematā Vecais Oraibi (Old Oraibi), kas atrodas pašā Gleznotā tuksneša (Painted desert) tālākajā stūrī no apdzīvotām vietām, ar vīru ieejam ceļmalas mājā, un mums ir jautājums, vai šeit var iegādāties kādu hopi suvenīru? Vecmāmiņa mums iznes mazā kastītē ievietotu klints šķembiņu – apgleznotu ar saules simbolu un tikpat mazu «rattles» – grabulīti, kurā iekšā iebērti kaltēti kukurūzas graudiņi –, bet apaļā grabulīša galviņa ir apgleznota no vienas puses ar baltu sniegpārslu un no otras puses ar saules zīmi. Bet divi mazie grabulīša piekariņi ir izdekorēti ar baltu spalviņu; kustinot tas maigi ieskanas. Kratot šo tautas instrumentu, hopi, navaho un citu tautu indiāņi dejo, saskaņojot kāju ritmu ar sitamo instrumentu takti. Jā, tāls radinieks mūsu trejdeksnim – nospriežu pie sevis.
Vecmāmiņa nesteidzīgi un klusi mums pastāsta, ka šajā pasaules galā viņu cilts galvenais uzdevums ir lūgt par zemes balansu, par to, lai viss ir mērenā dabas saskaņā, lūgt Kokopelli, lai viņu dzeltenās un zilās kukurūzas laukiem, no kuriem ļaudis gatavo kukurūzas plācenīšus «maize», pietiek valguma. Lai ziemā uzsnieg sniegs, kas sniegs valgumu tuksnesim un dos iespēju atkal zemes klēpī guldīt graudus.
Pēc oglēm mītnes apkurei ziemā hopi indiāņi brauc tālus gabalus – 60 jūdžu, jo cita nekā tuvumā nav, atskaitot klintis, smiltājus un ķirzakas, ainava kā uz mēness. Tik tālu prom no civilizācijas ir ļaudis, kas par savu uzdevumu uzskata lūgt par zemes balansu, par harmoniju, par to, lai visas lietas ir samērā, lai saule ir vēlīga un lietus apciemo. Lai Kokopelli flauta virmo tās labās enerģijas, kas uztur, vairo, ne posta.
Tad vēl pakavējos atmiņās pie kādā grāmatā izlasīta un atrasta indiāņa vārda «Rain in the Face» (Lietus Sejā) un apjautu šī vārda brīnumaino un skaisto vienotību ar visu, kas notiek dabā – ja lietus, tad lietus. Pēc lietus ir varavīksne – un tieši šo brīnišķīgo faktu mans dēls steidza paziņot no «Positivus» festivāla – mums ir varavīksne! Un vēl atmiņa – kad amerikāņu skolā 3. klasē bērniem mācīja par indiāņiem, viņiem bija jādod vārds saviem vecākiem. Mans dēls uzrakstīja – mana mamma ir Zelta Varavīksne, viņa daudz dzer jogas tēju, un viņai patīk peldēt.
Lai vieno viss un visus uz šīs zemes Kokopelli dziedinošās flautas skaņas! …Ieklausos – aiz mājas loga maigi un dūcoši zuzina sienāži, tvīkst vasara savā bagātībā, stārķi ligzdās jau laba putna augumā pastiepušies, viss riešas augļos, un notiek tas dabas brīnums, ka ir izaudzis vasaras klēpī stādītais un brīvā dabā augušais – sēnes, ogas, dārza veltes. Kā es paskatos uz zemes sniegto ražu un kā es tai pasakos?
P.S. Man gribējās jūs aizvest šodien mazliet paciemoties manās atmiņās uz vienu no pasaules izolētākajiem indiāņu ciematiem Veco Oraibi Arizonā, Amerikā. ◆
