Skaidrības labad – šis ir kādreizējā «Cīņas» korespondenta Oļģerta Zeltiņa stāsts, un P.Skudra atbild vienīgi par tā loģisko izklāstu un teikuma konstrukcijām.
Savu suni par godu jeņķu nepārspējamajam varonim nosaucu par Rembo. Kad man viņu atveda, tas bija sīks, smilkstošs un aukstumā trīcošs susuriņš, bet laika gaitā, ar Jelgavas gaļas kombināta producētajiem kauliem (0,45 rubļi kilogramā) dāsni piebarots, izauga vidēja teļa lielumā. Kur nu tādu vellu likt?
Labi, ka nemitu daudzstāvu mājas dzīvoklī, bet ir pašam sava sociālisma laikos uzbūvēta mājele pilsētas nomalē. Uzkonstruēju būdu, nopirku ķēdi un piesēju savu pusteļu – lai sargā māju no čigāniem un klaidoņiem, kamēr es pilsētā kārtoju savas pensionāra darīšanas.
Tā nu divatā vadījām savas dienas. Sunenes pie Rembo ciemos nenāca, pie manis kāda dāma ieradās labi ja reizi nedēļā netīros traukus nomazgāt un putekļus no grāmatplauktiem noslaucīt. Tātad abi savu dzīvi vadījām, kā mēdz teikt, svētā nevainībā.
Pienāca ziema. Rudens dubļi sasala; sniega gan vēl nebija, taču sals knieba degunā ar pārsteidzošu neatlaidību. Rembo ķermeņa apmatojums nebūt nevarēja sacensties ar dāmu sintētiskajiem kažokiem, tādēļ, apjautis, ka viņa ķepas šajā gadalaikā ir salīdzinoši tīras un nenosmulēs manas mājas spoži uzturētās grīdas, uz kādu laiku visžēlīgi atļāvu viņam uzturēties virtuvē.
Janvāra nogalē, kā jau pienākas, atnāca vārdadienas apsveicēji – Robis un Pēteris. Apmetāmies turpat virtuvē: neiešu jau tādus paprastus ciemiņus istabās laist – būtu no Rīgas, tad cita lieta. Kamēr rīkojāmies, ūdeni kafijai vārīdami, maizei sviestu ziezdami un konservu kārbas atvērdami, uzradās arī patālais kaimiņš Vilis. Kad viņš, stiprinātā vīna blašķi izvilcis un tradicionālos apsveikuma vārdus noskaitījis, grasījās vēl mani bučot, tad bija skaidrs – vismaz pārsimt gramu «niknā» Vilim jau ir iekšā.
Tas vēl nebūtu nekas, kuram tad negadās. Sasēdāmies ap galdu, kafijojām, sīki iešņabojām un gudri spriedām par politiku un dzīvi. Vilis nebija spējīgs sekot mūsu domu augstajam lidojumam, tādēļ, varbūt izjuzdams gara radniecību vai kādu citu iemeslu dēļ, pievērsās kaktā rātni gulošajam Rembo.
– Nāc šurp, tu suņa gabal, tu Bucefal, es tev došu desu, – viņš aicināja un, izgrābis no šķīvja, vicināja paprāvu kāruma gabalu. Rembo laiski piecēlās, paostīja cienastu, un tas viņa rīklē pazuda kā drazas putekļu sūcējā.
– Bet tagad tu dabūsi, lūk, šito! – un Vilis iepūta Rembo apmierinātajā purnā cigaretes dūmu mākoni. Suns noskurinājās.
– Ahā, tev nepatīk! Tu laikam domā, ka tas nav veselīgi. Es jau arī to zinu, bet tomēr pīpēju. Nu, tad še tev vēl viens dūms!
Rembo ierūcās.
– Nerūc, mopsi, desai prasās virsū kārtīgs nikotīns, – Vilis apdūmoja suni trešoreiz.
Tālākais notika zibenīgi. Es nepaspēju ne iejaukties, kad Viļa deguns jau atradās suņa zobos; pēc tam Rembo, savu atriebības akciju izpildījis, ar kājstarpē ievilktu asti pazuda pagaldē.
Asinis no Viļa traumētā ožamorgāna plūda straumēm kā ūdensšaltis. Kamēr es telefonēju ātrajai palīdzībai, Robis un Pēteris bija pieslaucījuši pilnus virtuves dvieļus. «Ātrie» patiesi ieradās ātri – kā jau to viņiem pienācās darīt, un aizveda manu vārdadienas apsveicēju, ka dūmi vien nogriezās.
Jaunu degunu Vilim piemontēt nevajadzēja; saremontēja to pašu tēva un mātes doto, taču pāris nedēļu viņš staigāja šūts un plāksterots.
Kopš tā laika kaimiņš, manai mājai tuvojoties, veicīgi vien pārmetas uz ielas otru pusi. Bet Rembo šā visa notikuma sakarā es nolasīju nelielu lekciju.
– Vecīt, – es viņam teicu, – tu rīkojies pilnīgi pareizi. Ne tikai deguni vien jākož pavisam nost, vispār jāskauž ārā tie pīpmaņi. Skaties, arī valdības līmenī runā par cigarešu reklāmas aizliegumu. ◆
