Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (1770 – 1831) mācībā izpaužas vācu klasiskās filosofijas rezumējums, un tās galvenā tēma ir prāts pašā vispārīgākajā formā, ko viņš sauc par garu.
Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (1770 – 1831) mācībā izpaužas vācu klasiskās filosofijas rezumējums, un tās galvenā tēma ir prāts pašā vispārīgākajā formā, ko viņš sauc par garu. Hēgeļaprāt, filosofijas uzdevums ir atspoguļot gara attīstības vispārīgo ainu, un, lai to izdarītu, viņš rada grandiozu sistēmu, kāda Eiropas kultūras vēsturē nav redzēta kopš Aristoteļa un Akvīnas Toma laikiem. Mūsdienīgojot Hēgeļa «garu», varam teikt, ka tā ir visa garīgā pieredze, ko cilvēce radījusi pasaules kultūras attīstības gaitā; vispasaules prāts, ko filosofijā dēvē arī par substanci.
Atbilstoši Hēgeļa filosofijai pirmsākumā eksistē vienīgi absolūtais gars, kas izzina pats sevi. Attīstības gaitā tas kļūst par apziņu, tad par pašapziņu, tad – prātu. Visi materiālie ķermeņi un parādības ir absolūtā gara esamības veidi. Absolūtā gara pēdējā attīstības pakāpe ir nonākšana pašam pie sevis – gara. Šajā pakāpē matērija apvienojas ar garu un pastāv kā cilvēks, kurš dzīvo sabiedrībā, nodarbojas ar mākslu, ir reliģiozs un domā filosofiski. Hēgelis par šīs attīstības vainagojumu uzskata filosofiju, nevis reliģiju, kas jāpakļauj prātam. Savukārt par filosofijas vēstures kulminācijas punktu viņš uzskata pats sevi… Pazemība Hēgelim ir sveša. Pašizziņas augstākā pakāpe tādējādi tiek sasniegta līdz ar viņu.
Eiropas filosofijas vēsturē Hēgelis ievērojams ar to, ka viņš ievieš vēsturiskuma principu. Katra patiesība atbilst savam laikam – tā ir viena no būtiskākajām filosofa atziņām, kas ir aktuāla arī mūsdienu kultūrā. Vēsturiskuma princips tiek definēts tādējādi, ka lieta un parādības ir jāskata to attīstībā, izmaiņās, kopsakarībās. Vienam attīstības posmam seko cits, bieži vien pilnīgi pretējs, bet pēc tam šis pretstats ar nākamo posmu pāraug augstākā attīstības pakāpē (tēze – antitēze – sintēze).
XIX gadsimts ir vēstures triumfa laikmets, fundamentālu pētījumu laiks pasaules, literatūras, mākslas, mitoloģijas, reliģijas un valsts vēsturē. Tieši XIX gadsimtā Rietumi (Eiropa) sāk apzināties savu vēsturi kā kopīgu kultūras attīstības ceļu. Tomēr ideja par to, ka kopīgajā, vienotajā, vispārīgajā ir spēks, Eiropā jau jūtama un pastāv neatkarīgi no Hēgeļa un pirms viņa. Taču tieši Hēgelis filosofiskajās pārdomās izsaka šo noskaņojumu un viņa sistēma atstāj milzīgu ietekmi uz XIX gs. domāšanu, politisko, ekonomisko un kultūras dzīvi. Dzīves stils, kas seko viņa filosofijai, dzīvo kultūrā arī šodien.
XIX gadsimta filosofiskās domas grāvja otrā pusē slejas vēl viens domas gigants – Kārlis Markss (1818 – 1883), kura mācībai Jaunāko laiku vēsturē reālās ietekmes un arī popularitātes ziņā būtu grūti atrast līdzinieku. Marksa mācība celta Dieva vietā un arī tikusi nolādēta, jo tajā izteikto vīziju vārdā laupīts miljoniem dzīvību. Marksisms kļuva par valsts reliģiju Krievijā un tās satelītvalstīs, arī Ķīnā, kur vēl šodien tās pozīcijas nespēj apdraudēt nekāda racionāla kritika. Un, kamēr vien to atbalstīs pietiekami liels skaits iedzīvotāju (šodien tā ir vismaz sestā daļa pasaules), tā būs neievainojama. Domājams, šī ļaunā slimība par sevi liks manīt arī nākamajā gadsimtā.
Markss pravietoja jaunas pasaules atnākšanu, viņa vīzijās savijās dzejiska iztēle, naids pret pastāvošo sabiedrisko iekārtu un filosofiskas spekulācijas hēgelisma garā. No savām vīzijām viņš radīja teorijas. Saskaņā ar tām spēks, kuram lemts sagraut pastāvošo iekārtu un tās ļaunuma sakni privātīpašumu, ir proletariāts. Markss uzskatīja, ka sabiedrības struktūras (kas atrodas dialektiskā paškustībā) pamatā ir ražošanas attiecību kopums, kas nosaka politisko un tiesisko virsbūvi un tai atbilstošās ideoloģijas formas. Sabiedriski ekonomisko formāciju maiņa, Marksaprāt, noved pie augstākā mērķa – atbrīvotā darba un cilvēka radošo spēju apliecinājuma. Pēc Marksa nāves viņa mācība kļuva par šķiru cīņas teoriju. Bet kur tā noveda… Jā, to mēs jau zinām.
