Pēc pusgadsimta Zaļeniekos sapulcējas lauksaimniecības tehnikuma agronomu grupas audzēkņi.
Atzīmējot piecdesmit gadus, kopš pabeigts lauksaimniecības tehnikums, pagājušo sestdien vecajā Zaļenieku muižas pils mazajā zālē sapulcējās deviņpadsmit 1964. gada absolventu. Tiesa, šie gadu septiņdesmit vecie vīri un sievas jaunībā savus agronoma diplomus ieguva Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Taču viņu mācību sākums, pirmie trīs kursi, noritēja Zaļeniekos. Kopš pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem dažādas izglītības iestāžu reorganizācijas Zaļenieku muižā notikušas sešpadsmit reižu. Tomēr vēl joprojām jauniešiem tur māca lauksaimnieka arodu un vēl joprojām vecajiem absolventiem šī vieta ir ļoti mīļa.
Kur mācīties, ja nav naudas
Agronomu grupas 1964. gada absolventi saietus rīko katru vasaru un katru reizi kāda absolventa mājās. Taču piecdesmit gadu jubileju tika nolemts rīkot pirmajā tikšanās vietā – Zaļeniekos. Tagadējās Zaļenieku komerciālās un amatniecības vidusskolas direktores vietniece Valija Barkovska stāsta, ka vairums absolventu atbrauc uz kopīgajiem salidojumiem, kas tiek rīkoti ik pēc pieciem gadiem (nākamgad Zaļeniekos atzīmēs 95 gadus, kopš muižas pilī atrodas izglītības iestāde). Direktora vietniece stāsta, ka 2012. gada vasarā uz 50 gadu salidojumu bija pulcējusies vēl viena ļoti draudzīga grupa. Viņa atzīst, ka tik cieša skolas gados iesāktā draudzība ir labs paraugs. Tādēļ no tagadējās skolas 1964. gada absolventiem tika dāvināts šampanietis.
Jautāta par to, kas 1964. gada agronomus tik ļoti tur kopā, ilggadīgā lauksaimniecības konsultante, agrāk arī cietes ražošanas «Aloja-Starkelsen» galvenā agronome staiceliete Velta Andersone spriež, ka viņas grupā liela daļa audzēkņu bija no tālākām Latvijas vietām. Tādēļ jaunieši vairāk dzīvoja Zaļeniekos uz vietas un ciešāk sadraudzējās.
Par vidusskolu bija jāmaksā
Pašai Veltai Andersonei dzimtā vieta ir Lādē pie Limbažiem. Saņemot tehnikumā trīs rubļu mēnesī stipendiju, viņa mājās pie mātes varēja aizbraukt vien pāris reižu gadā. Atceroties jaunību, Velta Andersone stāsta: «Es gribēju mācīties vidusskolā, pēc tam studēt. Taču māte jau bija gados, viņa mūs ar jaunāko māsu audzināja viena. Ģimene nevarēja mani palaist vidusskolā. Pēc Lādes septiņgadīgās skolas es trīs gadus nostrādāju lauku brigādē un fermā, kur 1959. gada aprīlī man bija iedotas 22 sākumā ar rokām slaucamas govis un viens bullis (tolaik govis apsēkloja nevis kā mūsdienās mākslīgi, bet dabīgi). Bija jau septembris, kad man kaut kā gadījās ienākt blakus fermai esošajās mājās, kur bija telefons un uz galda gulēja avīze «Cīņa». Izlasīju sludinājumu, ka notiek papildu uzņemšana Zaļenieku lauksaimniecības tehnikumā. Ļoti svarīgs bija noteikums, ka audzēkņiem bez maksas ir kopgalds un kopmītne. Kolhoza priekšsēdētājs Ķiploks mani palaida, un 2. oktobrī es sāku mācīties Zaļeniekos.»
Jaunākā meita paliek laukos
Pa trim gadiem, kolhozā strādājot, meitene bija nopelnījusi naudu drēbēm un portfelim, ko gan kopā ar mēteli pirmajā kursā Zaļeniekos viņai esot nozaguši.
Bezmaksas kopgalda un kopmītņu nozīmi audzēkņu piesaistē uzsver arī citi absolventi, arī vircavnieks Elmārs Jaunzems, kuram pusaudža gados bija nomirusi māte un kurš pēc tehnikuma beigšanas visu mūžu nostrādāja par šoferi. 1959. gadā pēc kara beigām bija jau pagājuši vairāk nekā desmit gadu, taču komunistisko represiju laikos, sevišķi laukos, tauta dzīvoja ļoti trūcīgi.
Glūdas un Svētes pagasta lauksaimniece Juta Viniarska, kas bija piecdesmit gadu jubilejas saieta rīkotāja (viņa dzīvo vistuvāk Zaļeniekiem), jau bērnībā, dzīvojot dzimtas mājās Bramberģē, bija gājusi strādāt tēva Eduarda Šteinberga vadītajā lauku brigādē kolhozā «Cīņa». Jutas vecākās māsas jau bija izvēlējušās pedagoģiju un medicīnu. Tad tēvs spriedis, ka kādam no ģimenes ir jāpaliek lauksaimniecībā. Tā 1959. gada rudenī jaunākā meita tika nosūtīta mācīties uz Zaļeniekiem.
Darbs audzina un vieno
Juta Viniarska atceras, ka draudzīgās audzēkņu grupas veidošanā sava nozīme bijusi arī audzinātājai un botānikas skolotājai Lilijai Šešeldei. Kolektīvu stiprināja arī daudzās praktiskās nodarbības laukā un kūtī. Dobelniece Zenta Šteina, kas 40 gadu nostrādājusi dārzniecībā Līvbērzē, vēl tagad atceras nakts dežūras mācību saimniecības cūku kūtī, kad bija jāsaņem jaundzimušie sivēniņi, bet visapkārt skraidīja žurkas. No tām meitenes glābušās, guļot uz augstas miltu kastes. Vēlāk Zenta gribējusi studēt Lauksaimniecības akadēmijā. «Bet tad sāka dzimt bērni, un tā lieta sagāja grīstē,» pasmaida absolvente.
Saulaines puisis un Zaļenieku meitene
Pieminot tehnikuma audzinātāju stingrību, Juta Viniarska atzīst, ka sodi nebija pazemojoši, bet gan saistīti ar netīrākiem darbiem. «Atceros – par to, ka vakarā, aizpļāpājoties ar puišiem stadionā, nebiju pulksten 23 kopmītnē gultā, man vienu sestdienu bija jāmazgā šai pašai pils zālei logi,» stāsta absolvente. Tai darbā viņai pagājusi «laba puse dienas».
Pēc trešā kursa, kad Zaļenieku audzēkņus pārcēla uz Saulaines lauksaimniecības tehnikumu, grupā izveidojās zelta pāris Inta un Pēteris Žuki. No Iecavas pagasta kolhoza «Atmoda» nākušais Pēteris Saulainē jau mācījās iepriekš, savukārt garozniece Inta pirmos trīs kursus beidza Zaļeniekos. Mūžu garā mīlestība uzplauka ātri. «Izlaidums mums bija 1. februārī, bet kāzas – 29. februārī. Citi nemaz nezināja, ka tāds datums ir, bet 1964. bija garais gads,» smaidot stāsta Inta. Viņa ar Pēteri dzīvo Skaistkalnē. Tajā pusē aizritējis arī darba mūžs. Inta teic, ka bērni lauksaimniecību nav izvēlējušies, bet, kā tas būs mazbērniem un tālākās paaudzēs, vēl esot grūti spriest. Taču saietā Zaļenieku muižas pils lielajā zālē grupas biedru ielokā Inta un Pēteris dejoja piecdesmit gadu kāzu jubilejas valsi. Pie klavierēm bija grupas biedra mārupieša Aivara Upmaļa mazdēls Edijs, kas parasti uz absolventu saietiem brauc vectēvam līdzi. Pats Aivars Upmalis atzīst, ka, piecdesmitajos gados skolā mācoties, viņam licies, ka 1905. gada revolūcija, kas rēķinot no tā laika, bija notikusi pirms pusgadsimta, ir kaut kas tāls. Taču tagad pašam liekas, ka piecdesmit gadi ir pagājuši ļoti ātri.
Solabiedrenes satikās nesarunājušas
Sākot darba dzīvi, 1964. gada Lauksaimniecības tehnikuma absolventi vēl dabūjuši nopļauto labību siet kūļos, laukā žāvēt statiņos un tad šķūnī kult ar kuļmašīnu. Attīstoties tehnikai, drīz vien laukos parādījās labības kombaini, kas būtiski atviegloja darbu. Mehanizētā slaukšana ieviesās arī fermās. Tolaik bija parasts jaunos speciālistus sūtīt uz atpalikušām saimniecībām. Tā 1964. gada 1. martā Velta Mākulēna, kas, tāpat kā Velta Andersone, arī ir no Lādes (abas sēdēja vienā skolas solā, un abas nesarunājušas pēc trim gadiem tikās Zaļeniekos), un Juta Viniarska sāka strādāt Ērberģē, kur tolaik atradās atpalikušais kolhozs «Boļševiks». Abām, tolaik divdesmit vienu un deviņpadsmit gadu vecām meitenēm, bija jānomaina līdzšinējie iecirkņa priekšnieki, kas nebija skolās gājuši, taču praktiskā ziņā no lauksaimniecības saprata daudz. Velta Mākulēna stāsta: «Jutai trāpījās tāds foršs onkulis, kura ģimenē viņa tika pieņemta kā mājās. Taču mans nomaināmais uz mani skatījās ar smīniņu. Vēl šodien atceros, kā viņš pirmajā tikšanās reizē teica: «Drīz būs pavasaris. Zeme atvērsies kā grāmata. Tikai jāprot lasīt.».» Juta Viniarska šo laiku atceras kā ļoti sirsnīgu attiecībās ar grupas biedreni. Abas jaunietes bieži vien satikušās uz iecirkņu robežas. Nosēdušās patiltē pie Viesītes upes (tajā vietā viņas jutušās droši, ka priekšniecība tās neredz), abas runājušas gan par sirdslietām, gan par to, kā kolhozniekiem rēķināt algas.
Par pirmo algu radio uz nomaksu
Ražas novākšanas vai siena laikā atpalikušajā kolhozā kantora darbinieki talkojuši arī naktīs. Automašīnu prožektoru gaismā veduši šķūnī sienu, bet konservu cehā – likuši burkās gurķus. Taču jaunībā tādas pārslodzes nelikušās grūtas. Tolaik Ērberģē Velta gaidīja savu grupas biedru un mīlestību Gunāru, kas bija no Jaunsvirlaukas pagasta un kuru no tehnikuma uz četriem gadiem iesauca obligātajā karadienestā. Ērberģē Veltai un Gunāram izveidojās ģimene, kurā piedzima pieci bērni. Diemžēl līdz zelta kāzām Gunārs nenodzīvoja.
Priecīga abām jaunietēm bijusi pirmā algas diena. Jutai sākumā licies, ka 64 rubļi ir daudz – iznāks gan pārtikai, gan kādai kleitai. Taču nauda iztērējusies diezgan ātri. Velta no pirmās algas paņēmusi uz nomaksu radio – «lai, pārnākot mājās, nav klusums». Vēlāk grupas biedrenēm mainījās dzīvesvieta, taču draudzības saites ir palikušas uz visu mūžu.
Jubilejas saietam noslēdzoties, domas dalījušās, kur tikties nākamgad. Galu galā nolēmuši pie Mirdzas Kaktiņas Zantē. Velta Andersone atzīst, ka saietu pievienotā vērtība ir tāda, ka, tiekoties ar jaunības draugiem, nākas apceļot Latviju. Līdz šim saietos ir būts gan Alūksnē un Duntē, gan Kandavā un Bauskā, gan Mārupē, gan arī citviet. ◆
