Tas nebija nemaz tik sen, kad kāds drosmīgs un, šķiet, kareivīgi noskaņots meitiešu pāris gāja savu mīlestību apliecināt pie Brīvības pieminekļa.
Tas nebija nemaz tik sen, kad kāds drosmīgs un, šķiet, kareivīgi noskaņots meitiešu pāris gāja savu mīlestību apliecināt pie Brīvības pieminekļa. Tā teikt, lai tad mūsu mīlestība tiek gan tēvzemei, gan arī brīvībai. Dažas pavecākas dāmas kaunināja šo saldo mīlas pārīti, turpretī pašas mīlnieces kauna nepratās.
Aizritējuši ir pāris gadu, un viendzimuma laulības problēma atkal ir sevi pieteikusi, jo nule Valsts cilvēktiesību birojs (VCB) Saeimas Cilvēktiesību komisijā iesniedza priekšlikumu sagatavot likumprojektu, kurā būtu ļauts oficiāli noformēt kopdzīvi viena dzimuma pārstāvju starpā.
Nenoliedzami Latvija ik brīdi cenšas tuvoties demokrātiskas valsts modelim. Daudzviet tā ir apliecinājusi savu labo gribu attīstīt valstī cilvēktiesības, kas ir viens no demokrātijas stūrakmeņiem. Arī viendzimuma laulību legalizēšana būtu solis pretī cilvēktiesību pilnīgai ieviešanai valstī. Taču, ņemot vērā, Latvijas sabiedrības izpratni par seksuālajām minoritātēm, jāšaubās, vai šāds demokratizācijas solis tuvākajā laikā varētu tikt sperts. Tā vien liekas, ka geju un lezbiešu kopdzīves likumīguma atzīšanas iniciatori nav ņēmuši vērā komunistiskās ideoloģijas atstātās sekas cilvēku domāšanā – seksuālās minoritātes viennozīmīgi tika uzskatītas par garīgi slimām būtnēm, kam sava dzīve būtu jāpavada psihiatriskajās klīnikās. Loģiski, ka šādu uzskatu no sabiedrības apziņas nav tik viegli izdzēst. Viendzimuma kopdzīves legalizēšana varētu izsaukt diezgan plašu neapmierinātību iedzīvotāju vidū, ja ņem vērā neseno pedofilijas skandālu. Uztraukšanās tieši par homoseksuālisma saistību ar pedofiliju ir visai pamatota, jo amerikāņu speciālistu pētījums parāda homoseksuālisma aizstāvjiem diezgan nepatīkamus atklājumus, proti, no visiem homoseksuālistiem 5% ir seksuālas tieksmes pret bērniem, 45% – pret pusaudžiem un tikai 50% skaitās «normālie» homoseksuālisti.
Šī problēma situācijas ziņā ir līdzīga tai, kāda bija izveidojusies sakarā ar nāvessoda atcelšanu. Toreiz Latvijas Republika bija pievienojusies Eiropas Padomes 6. protokolam, tālab Saeimai gribot negribot vajadzēja ratificēt šo cilvēktiesību normu. Arī nāvessoda atcelšana, kā rādīja socioloģiskās aptaujas, sabiedrībā izraisīja negatīvas emocijas. Seksuālo minoritāšu jomā Latvijai nav nekādu 6. protokolu, kas likumīgi ļautu noformēt viendzimuma laulību.
VCB vadītājs Olafs Brūvers uzsver, ka viendzimuma kopdzīves legalizēšana nebūs tas pats, kas laulība tās tradicionālajā izpratnē, respektīvi, tas būs, piemēram, starp homoseksuāli tendētām personām slēgts partnerattiecību līgums. Taču pastāv vairākas juridiska rakstura problēmas, kas rada neizpratni par partnerattiecību līgumu. Pirmām kārtām jau semantiskais skaidrojums jēdzienam «partnerattiecības» pierāda, ka tam nav īpašas atšķirības no jēdziena «laulība» izpratnes, tādēļ nav iedomājams, kā divas viendzimuma būtnes varēs stāties partnerattiecībās jeb neformāli laulībā, ja ņem vērā, ka Latvijas Civillikuma 35. pants skaidri un gaiši pauž, ka «aizliegta laulība starp divām viena dzimuma personām». Tātad, ja mēs gribam būt demokrātiski, jāmaina Civillikums. Labi, vilks ar tām laulībām, tomēr biezā miglā paliek tīts, kādas varētu būt viendzimuma kopdzīvē dzīvojošo cilvēku tiesības atsevišķās jomās, piemēram, ģimenē. Tā kā ģimenes tiesības vispār ir pieskaņotas tradicionālo laulību izpratnei, tad lezbietēm un homoseksuālistiem varētu rasties problēmas ar bērnu adoptēšanu, ja viņiem sagribētos īstu ģimeni. Tāpat arī rodas morāls jautājums: kā jutīsies tas bērns, kas būs uzaudzis, piemēram, homoseksuālistu vidū, ja ņem vērā, ka savus adoptētājus var izvēlēties bērns, kas ir vecāks par 12 gadiem…?
Protams, var jau teikt, ka mums ir izcilo rietumvalstu piemēri, tomēr šis ir viens no tiem gadījumiem, kad nedrīkstam sevi pielīdzināt tām, jo, kā jau minēju, Latvijā (atšķirībā no rietumvalstīm) lielākajā sabiedrības daļā padomju režīms ir atstājis grūti maināmas sociālpsiholoģiskas sekas, kas varētu mazināties tikai nākamajās paaudzēs.
Ar likumu atļaujot divu viena dzimuma indivīdu starpā neformālās laulības, likumsakarīgi cilvēku zemapziņā tiks kultivēta ideja, ka, piemēram, homoseksuālismu var uztvert kā pašsaprotamu lietu, kas sabiedrības vērtību hierarhijā varētu iegūt pozitīvu pieskaņu. Objektīvi skatoties, viendzimuma attiecības pašlaik tomēr ir jāuzskata kā sociāla deviance jeb pretruna ar sabiedrībā pieņemtajām normām. Turpretī, ja šādas attiecības iegūst pozitīvu noskaņu, tad tā var būt kā zaļā gaisma šādai to attīstībai. Pastāv diezgan reāla iespējamība, ka, šādām attiecībām legalizējoties, tās Latvijā nākamajās paaudzes varētu kļūt par modes lietu, jo likums allaž kļūst par kolektīvu normu, kura ir taisnīga un pareiza un pēc kuras būtu jādzīvo.
Grūti ir saprast, kas seksuālajām minoritātēm liedz mierīgi un saticīgi dzīvot pastāvošajā situācijā, kurā laiku pa laikam tiek trallināts, ka jums ir tiesības uz domas un apziņas brīvību, respektīvi, būt tādiem, kādi esat.
Jautājums par seksuālajām minoritātēm nav viennozīmīgs, un Latvijā vismaz tuvāko 20 gadu laikā šāda demokrātijas izpausme nebūtu ieteicama.
