Esi gatavs pārciest īslaicīgas neērtības ilgstošu uzlabojumu vārdā. H.Džeksons Brauns, juniors.
Esi gatavs pārciest īslaicīgas neērtības ilgstošu uzlabojumu vārdā.
H.Džeksons Brauns, juniors
Dzīvē viss nemitīgi mainās: saplīst vecās kurpes un jāpērk jaunas, nāk ziema – jāgādā malka… Cilvēks nemitīgi pielāgojas gan mazās, gan arī lielās lietās. Taču galvenokārt
viss jaunais nāk ar šaubām – vai būs labāk? Pēdējā laikā Latviju pāršalkusi nezināma un
liela pārmaiņa – administratīvi teritoriālā reforma. Visbiežāk cilvēki uz to skatās ar skepsi tieši neziņas dēļ, tā domā «Blezūra – Konsultāciju biroja» direktors Rolands Blezūrs, kura
firma nodarbojas ar administratīvo teritoriju izpēti Latvijā.
Visvairāk iespējamās pārmaiņas satrauc tieši lauku iedzīvotājus, jo viņi reformā saskata draudus sava pagasta vai ciematiņa infrastruktūras attīstībai. Daudzviet laukos nav darba, lauksaimniecība arī iet uz grunti, saražoto nav iespējams realizēt un cilvēkus pārņem izmisums. Ja tik vien ir kā savs mazais veikaliņš, pasta nodaļa vai pagastmāja, uz kurieni aiziet un izkratīt sirdi, laucinieks bīstas, ka varētu atņemt arī to.
Rolands Blezūrs atzīst, ka pārmaiņas nekad nav vieglas un tās noteikti izsauc negatīvu reakciju.
– Cik gan bieži, apbraukājot mazos Latvijas miestiņus, mūsu firmas darbinieki ir sastapušies ar iedzīvotāju rupjībām un agresiju. taču mums ir jāsaprot, ka cilvēks pārdzīvo jebkuras izmaiņas, un, ja mums izdodas šo pesimismu – palīdzības kliedzienu – pieklusināt, darbs nav bijis veltīgs, – saka Rolands.
Parasti šādi uzbrukumi esot saistīti ar bailēm par nezināmo. Tie jau pēc mirkļa var pārtapt nebeidzamā jautājumu jūrā un žēlabās par šausmīgajiem dzīves apstākļiem, darba trūkumu, slikto vīru, nekur nederīgo politiku. To visu saliekot kopā, jāsaprot: ja tāda ir dzīve, kaut kas nav kārtībā.
Iespējams, ka daļā šo likstu var vainot okupācijas gadus, kad lauksaimniecība tika mākslīgi uzturēta – varēji ražot un zināji, ka preci pirks, pat ja kvalitāte nebūs laba. Tagad ir iestājies vakuums, kuru var piepildīt, tikai pārorientējoties.
Rolands Blezūrs ir optimists, kas Latvijas laukiem redz nākotni.
– Atcerieties tos gadus, kad daudzi rautin rāvās uz laukiem, lai atgūtu savas tēvutēvu zemes. Tolaik tā bija ne tikai modes, bet arī pašapziņas celšanas lieta. Patriotisma izpausme. Par zemes saimniekiem kļuva ārsti, jūrnieki, skolotāji, kā arī citu profesiju pārstāvji, kuriem ar lauksaimniecību agrāk nebija nekādas saistības. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka daudzas no šīm saimniecībām ir bankrotējušas un meklē jaunus saimniekus. Beidzot ir sācies tas process, kas bija neizbēgams, – uz laukiem dzīvot dodas cilvēki, kuriem ir konkrēts mērķis un kuri jūtas spējīgi iesaistīties lauku biznesā, – prāto Rolands Blezūrs.
Viņš saskata četras iespējamās lauku perspektīvas. Protams, spēcīgākā zemnieku daļa turpinās nodarboties ar lauksaimniecību, daži lauku mājas iegādāsies, lai aizmuktu no pilsētas burzmas, būs lauku sētas, kas taps par tūristu atpūtas vietām, bet lielpilsētu uzņēmēji, negribēdami maksāt lielos nodokļus pilsētā, meklēs noliktavas savai produkcijai laukos. Visa šī sabiedrība pamatā veidos lauku vidi ar savu specifiku.
Taču savu daļu vēlēsies arī tagadējie laucinieki.
– Ir grūti saprast, kā tas iespējams, ka laukos bezdarba situācijā kāda ražotne nevar atrast sev darbiniekus un tie jāieved no pilsētām. Pārsvarā tas saistīts ar laucinieku degradāciju – vīri nodzeras un nespēj pilnvērtīgi strādāt. Labi, dzīve ir grūta, un diezin vai izdosies veco paaudzi pārmācīt, taču vai nebūtu pienācis brīdis novilkt strīpu, ka mēs pieliekam punktu pagātnes likstām. Nevar taču jauniešus pakļaut tādam pašam dzīvesveidam, kāds ir viņu senčiem, – spriež Rolands.
Viņam ir iespēja salīdzināt dzīvi laukos pie mums un Anglijā, jo pats uz Latviju ir atbraucis no Lielbritānijas.
– Arī Anglijā ir vienkārši un mazi ciematiņi, taču vai tāpēc tur valda nabadzība, bezdarbs un pesimisms? Nekā tamlīdzīga! Arī Latvijā tā reiz jābūt. Cilvēkiem ir jāsaņemas un jāatbild par savu rīcību, jādomā pašiem. Nekad vairs te nebūs tādu laiku, kad katram tiks pateikts, kas un kad jādara. Vai tad es ar kaut ko esmu labāks par pārējiem Latvijas iedzīvotājiem? Nebūt ne! Ja, piemēram, mani tagad noliktu lauka vidū ar visu tehniku un pilnu naudas maku un teiktu, ka līdz rudenim jāizaudzē laba raža, diezin vai kas labs izdotos. Jā, es esmu neglābjams optimists, badā noteikti nenomirtu, bet raža lielāka būtu manam kaimiņam – īstam lauku cilvēkam. Tas pierāda, ka galvenais dzīvē nav nauda, bet gan mērķi un vēlme tos īstenot, atrodoties pareizajā vietā, – uzskata Rolands Blezūrs.
Taču, lai varētu īstenot mērķus, ir vajadzīgi līdzekļi. Kā liecina pieredze, tos vieglāk piesaistīt lielākām teritorijām, reģioniem un apgabaliem. Tāpēc arī Latvijā vajadzīga administratīvi teritoriālā reforma.
– Žēl, ka cilvēki reformu uzskata par beigām. Patiesībā tas ir tikai sākums labākai nākotnei. Ir jau taisnība, ka pamestajās pagastu nomalēs priekšrocības nav tik lielas, taču pašvaldības uzdevums ir domāt par ikvienu pagasta iedzīvotāju. Pašlaik to ir grūtāk realizēt, jo pagastam līdzekļi ir samērā niecīgi, bet, teritorijas apvienojot, naudas būs vairāk un iegūs tikai pats cilvēks, – Rolands Blezūrs par to ir pārliecināts.
Rolands, strādājot administratīvo teritoriju izpētē, ir pat izdomājis vienkāršu apzīmējumu šim procesam – inventarizācija.
– Mēs skatām konkrēto teritoriju, visus tās plusus un mīnusus, lai vadībai būtu vienkāršāk izprast dzīvi pagastā un nevajadzētu tērēt laiku tām lietām, kas ir daudzmaz kārtībā, bet tā varētu pievērsties problēmām. Esmu pārliecināts, ka pēc īslaicīgām grūtībām šajā gadsimtā nākamajā gūsim vairāk pārliecības par saviem darbiem un spēsim atbildēt uz līdz šim neatbildētiem jautājumiem, – uzskata Rolands Blezūrs.
