Droši vien nav tādu cilvēku, kam nebūtu gadījies ar kādu sastrīdēties. Iemesli var būt dažādi – sākot no sīkām ikdienas nesaskaņām līdz pat tādām, kas saistās ar nozīmīgu lēmumu pieņemšanu. Lielāki vai mazāki strīdi laikam ir neizbēgama dzīves daļa – nez vai atradīsies otrs tāds pats kā es, kuram patiks un šķitīs pieņemama katra mana rīcība. Ģimenes strīds par to, kurš kārtējo reizi nav nomazgājis šķīvi vai kura kārta ravēt burkānu dobi, parasti beidzas tā, ka kārtīgākais ņem un nomazgā vai čaklākais ņem un izravē, jo tas ir visu interesēs, bet sarežģītāk ir ar strīdiem ārpus tuvāko radinieku loka.
Mēdz sacīt, ka kaimiņus neizvēlas. Kādi nu ir, ar tādiem arī jādzīvo. Laimīgi tie, kam ir labi kaimiņi, kas, piemērs no dzīves, laukos izvago kartupeļus vai aizved līdz pagasta centram, ja palūdz. Bet ko darīt ar tiem, kas principiāli pastāv uz savu vai pat sīku konfliktu gadījumā vispirms sauc policiju vai iet tiesāties tā vietā, lai vienkārši mierīgi izrunātos, sak, kaimiņ, – kā būtu, ja mēs darītu tā vai šitā?
Nesen «Bez tabu» tika rādīts sižets par divu pensionāru strīdu. Mērnieka kļūdas dēļ kādai kundzei iemērīti deviņi kvadrātmetri kaimiņa zemes, uz kuras jau uzcelta kūtiņa. Tā vietā, lai pieņemtu cita deviņu kvadrātmetru zemesgabala dāvinājumu, kungs savu kaimiņieni jau kuru gadu sauc uz tiesu. Viņš esot gatavs tiesāties pat līdz mūža galam, jo likums domāts, lai to ievērotu. Kūtiņas stūri tak varot pavisam vienkārši nojaukt, salikt stutes un uzcelt citu sienu – problēma atrisināta. Robežlīnijai taču jābūt pārskatāmai.
Šādu gadījumu, kad cilvēki ir gatavi uz visu, lai tikai panāktu savu, nav mazums. Ja laika un arī naudas daudz, to, protams, var darīt. Kā dzirdēts, nervu šūnas arī tomēr atjaunojoties, tādēļ kāpēc gan ne. Ar kaut ko taču dzīvē jānodarbojas, un noteikta adrenalīna deva arī jāsaņem. Tikai vai par to visu tomēr svarīgākas nav normālas, cilvēcīgas kaimiņu attiecības? Vai patīkamāk nav sastopoties uzsmaidīt un novēlēt labu dienu? Prātā nāk Kārļa Skalbes Kaķīša vārdi: «Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.»
Kāda kundze man nesen atzinās – viņa dzīvojot pēc principa «dzīvē vispirms jādod un tad jāņem». Svarīgi, ka dodam labo, tad arī labais nāks atpakaļ. Un nekad nevar zināt, kā viss izvērtīsies – varbūt tieši kaimiņi būs tie, kas pirmie spēs palīdzēt tad, kad to visvairāk vajadzēs. ◆
