Lai paredzētu referendumu par pensijām, kafijas biezumos jāzīlē nebija. Un, tā kā labklājības Jurdžs apgalvo pretējo, būtu zināmi apsvērumi viņa lidošanai no krēsla.
Lai paredzētu referendumu par pensijām, kafijas biezumos jāzīlē nebija. Un, tā kā labklājības Jurdžs apgalvo pretējo, būtu zināmi apsvērumi viņa lidošanai no krēsla. Tiesa, teorētiski, jo tikai «saskaņas» Jurkānam zināms, kā ministra «nepareizie aprēķini» likumprojektu var izgāzt ne vairs Saeimā, bet tau tā.
Ne jau Jurdžam vienīgajam koalīcijā referendums no zila gaisa nokritis. Divus mēnešus sludināts, ka, grozījumus pamatojot, valdībai vispār aprēķinu neesot bijis. Bijušas vien Šķēles idejas, kuras dažiem allaž būs dullas. Bet kā ar savējām?
Skaidrs, ka grozījumi nepieciešami, lai glābtu diferencēto sociālās apdrošināšanas sistēmu. Nekas, ka četru gadu laikā Saeimā par to šķēpi lauzti vismaz septiņas reizes. Lai atzītu par labākām vienādotās pensijas padomjlaikos, nudien jābūt ķertam. Pieņemsim, ka Saeimā neviens tāds nav, jo par nepieciešamību pēc kaut kādiem grozījumiem pirmdien vienojās visas frakcijas. Bet tikai tik tālu – ne soli tālāk kā grozījumu pieņemšanas un izgāšanas laikā.
Joprojām deputātiem sakrīt vienīgi elementāri aprēķini: sociālais budžets nepildās, kā vajag. Pozīcija vaino Krasta valdības un priekšvēlēšanu populisma laikā pieņemtās tā saucamās politiskās indeksācijas, opozīcija, to pieminot nelabprāt, daudzina, ka deficītu uztaisījuši sociālā nodokļa nemaksātāji. Pavisam grūti noprast, cik daudz finansu labuma «katlam» iet secen. Varas aizbildņiem pensijām pašlaik trūkstot 50 miljonu, pārējiem – trīsreiz mazāk; ar visiem caurumiem trīs ceturtdaļas «katla» pildoties tā neko. Labāk saprotams, kādēļ pirmajiem grozījumi vajadzīgi tūlīt un maksimāli tuvu sākotnējam variantam, bet otrajiem – nezin kādi un nezin kad.
Iespējams, gan problēmas cēloņus, gan risinājumu meklējot, valdība putrojas aplēsēs. Tomēr pat ierindas veikalnieks zinās, ka jebkuru bilanci var rēķināt iz dažādiem parametriem – grāmatvedības pieejas, kur figurē tiklab fakti kā prognozes, kas rēķināšanu apgrūtina. Lielās līnijās grozījumi nepieļauj nebūšanas sociālajā budžetā kompensēt uz tautsaimniecības, īpaši valsts budžeta, rēķina, un tas ir fondētās pensiju sistēmas stūrakmens. Zināms, ka galvenie sociālā nodokļa nemaksātāji ir vai nu korumpēti, vai pusbankrotējuši uzņēmumi. Pirmos valdība sola atbilstoši optimizēt, otrajiem nodokļu ziņā piešķirtas īslaicīgas privilēģijas, lai mazinātu bezdarbu un nepieļautu trauslā tautsaimniecības līdzsvara izjukšanu. Un tas pašlaik ir galvenais, jo, stingri ņemot, vairāk par pensionāriem knapinās tautsaimniecība, īpaši ražošana, vienlaikus barojot prāvu daļu šīszemes trūcīgo pavalstnieku, kuru būs krietni vairāk nekā pelnītā atpūtā gājēju. Tikai bada maize – tā pati.
Tāpat zinām, kā pašmāju likumsargiem izsenis gājis ar nodokļu blēžu tvarstīšanu, un nav cerību, ka vienkāršo ļautiņu rūpalnieki būs labāki. Arī starp viņiem gana bramaņu. Visbeidzot – kāda jēga vispār no nodokļiem, ja tos pienācīgi sadalīt vēl bez dullām idejām un aplēsēm neļauj likums. Bet referendums to noliek pēdējā vietā.
Partijās ķerto tomēr netrūkst, un diemžēl arī tādi par pensijām stāv un krīt varas un reitingošanas ķerti un abās pusēs. Kā koalīcija, tā opozīcija lieliski zināja, kurp ļembasts velk. Referendums ne tikai apēdīs miljonu, neko neatrisinot, bet labākajā gadījumā vēl divus mēnešus liks pieciest pensiju «katla» caurumus. Pensiju likums vienalga būs jāgroza, visticamāk – vēl lielākā steigā un ļembastā nekā šovasar. Gluži tāpat būs jāpieņem budžets, no kā izriet valdības pieteiktās un absolūti nepieciešamās stratēģiskās reformas, uz kuru fona pensiju jautājums būtībā ir sekundārs.
Līdztekus visādu ideologu muldēšanai par grēkāžiem radās cerība, ka vispār iztiksim bez balsošanas, ka abas puses labos kļūdas un panāks kompromisu,
72. panta kārtībā glābjot glābjamo. «Ceļa» un «Tēvzemes» grozījumu variants ir pietiekami liberāls, pozīcija varot pat vēl tālāk piekāpties. Tad nu būtu reize opozīcijai uzlabot veselā saprāta potences, kuras zaudētas, uz Satversmes nepilnību rēķina provocējot juridiski un faktiski nepamatotu tautvaldību. Bez tam, noniecinot prezidentes tiesības grozījumus apturēt – saprātīgi.
Tad būtu citādi. Uz ielas vai aptaujās var runāt nezin ko, bet iznāk, ka valstiski svarīgu lēmumu apturējusi trešdaļa Saeimas un piņķerīgajās finansu būšanās kompetents ir skaitliski vienas mazpartijas elektorāts.
Var jau ar Bojāra muti antidemokrātiska un antisociāla lēmuma pieņemšanā vainot valdību, tikai neaizmirstot, ka tamlīdzīgos grēkos būs jāvaino arī pašam sevi. Pie tam divkārt – tādēļ ka nule nepārprotami tapuši parakstīšanās kampaņu īstenie motīvi. Parakstus savākusi, labpatikā rokas berzēdama, opozīcija nebriest kompromisam. Kamēr sarunas par to Saeimā turpinās, Bojārs vervē uz svēto karu pret valdību, Jurkānam, kuram 7. Saeima sen jau norakstīta, ar koalīciju nav par ko runāt, bet nesen JP samitā biedrs Markots «jēpīšu» bosus vilka sev līdzi «nodevējiem» pa purnu sadot. Taču ne jau Bojāram vai Jurkānam – paši mācēs… Arī labi augstu iebalsoties, kad būsim gana izbalsojušies referendumā un Saeimā dauzīti viebtiem ģīmjiem it kā par pensijām.
