Veca leģionāra stāsts
Kādus gadus es strādāju tādā iestādē, kurā no lopu kautķermeņiem darbīgas rokas un gudras galvas saražoja gan konservus, gan uz pannas vai grila liekamu produkciju. Būdams represētais leģionārs – tagad kurinātājs –, sākotnēji klusi sēdēju savā bunkurā un gādāju par siltumu man uzticētajās ražotnēs. Bet laiks gāja, un kādā dienā, sēžot frizētavas krēslā un klausoties radiopārraidi par sportistu gratulēšanu ar lauru vainagiem, man uzmācās doma – vai tad arī es šīm skaistajām un laipnajām meitenēm nevarētu pasniegt ja nu ne īsti tādus vainagus, tad kādu lauru lapu kušķīti gan…
Tas izdevās. Meitenes, lapu aromātu apskurbinātas, maksu par matu griešanu no manis vairs neņēma. Šāds fakts mani patīkami pacilāja, un es riskēju rīkoties tālāk.
Brīžos, kad kurtuves krāsnis, labām akmeņoglēm piebērtas, zvēroja kā īstas elles ugunis, es uzkāpu tajā ražotnē, kur pa slīdošu lenti nepārtrauktā straumē virzījās iesārti cūkgaļas gabaliņi – šķiņķīši, ribiņas, karbonādes. Vai tos kāds svēra un uzskaitīja – par to man vajadzēja pārliecināties.
Sākumā iešāvu padusē karbonādes gabalu. Ne gailis pakaļ nedziedāja. Pēc pāris dienām nočiepu šķiņķi. Tas pats.
Taču – kur liksi tik daudz gaļas, ja veikalā tās tolaik bija papilnam – par diviem rubļiem kilogramā – un pašam man ģimenes nebija. Šis sporta veids apnika. Bet mūsu uzņēmumā bija arī kāda neizprotama darīšana ar spirtu. Nu – šitā manta vienmēr var noderēt! Un tajā dienā, kad beidzās apkures sezona un sākās mans atvaļinājums, es papildus atvaļinājuma naudai paķēru līdzi trīslitru burku deviņdesmitsešgrādīgā.
Kas notika tālāk? Spīdēja saule, dziedāja cīruļi un piedraņķētās Iecavas krastos pie Jelgavas nespējnieku nama ievas raisīja pirmos ziedu ķekarus. Tur baudīt dabu kopā ar manu laupījumu bijām atbraukuši abi ar manu senu paziņu un pāris dāmām. Atšķaidījām un nodzērām pirmo pudeli. Tas bija skaisti! Dāmas nometa kleitas un teicās doties uz upmalu sauļoties. Palikām vieni. Pīpējām un prātojām, ko nu tālāk darīt.
Te, it kā mūsu vientulību sajuzdams, no pansionāta puses, uz tieva spieķīša atspiezdamies, mums tuvojās kārns vecītis. Mēs sapratāmies bez vārdiem.
«Onkulīt, vai tu negribi ieraut?» mans kolēģis bildināja pienācēju.
«Ko-e?» vecītis pielika ausij plaukstu.
«Šņabi, šņabi, ne jau bērza sulas,» es precizēju. «Bet tikai ar tādu norunu: vispirms tev vienu kārtīgu glāzi un, ja pēc tam atvedīsi kādu kamerādu, tad dabūsi vēl.»
Vecītis nebija ilgi lūdzams: iedzēra, noskurinājās un daudz veiklākā solī devās atpakaļ uz pansionātu.
Tad sāka nākt rindām vien. Vecīši mūs apsēda kā čurkstes bērni ligzdu, un katram no viņiem bija kas stāstāms. Taču nekādi īsti «turētāji» viņi nebija: spirta burkai nerādījās vēl ne puse, kad mūsu viesi pa vienam vien sāka streipuļot atpakaļ. Jauns papildinājums labu laiku vairs nenāca.
Tad kādā brīdī pāri Kalnciema šosejai noplīvoja balts ķitelis.
«Nu jau mūs sāks pagodināt pat medicīniskais personāls,» es pamirkšķināju kolēģim.
Taču mūsu cerības, izrādījās, bija pārāk cēlas. Medicīniskā personāla pārstāve baltķiteļainā dāma, protams, bija, taču diemžēl pret mums visai kareivīgi noskaņota.
«Žūpas!» viņa brēca, kareivīgi vicinot tā kā slotas kātu, kā kādu citu ieroci. «Būtu dzēruši paši, bet piedzirdāt mūsu vecīšus. Ja nu redzētu, kā tie guļ, kur kurais pakritis! Ātri pazūdiet no manām acīm, citādi izsaukšu miličus!»
Ko mums atlika darīt? Steidzīgi savācām savas spirta atliekas, saūjinājām saulstarus alkstošās dāmas un metāmies uz Jelgavu, atpakaļ neskatīdamies.
Bet tik smuka iedzeršana man pat kara gados nebija iznākusi! ◆
