Esmu pateicīgs Pēterim Dzintaram par atsaukšanos («Eiropas savienība – es par» «ZZ» 29. jūlijs) uz manu 1. jūlija publikāciju «Klusas aizdomas par Eiropas Savienību».
Esmu pateicīgs Pēterim Dzintaram par atsaukšanos («Eiropas savienība – es par» «ZZ» 29. jūlijs) uz manu 1. jūlija publikāciju «Klusas aizdomas par Eiropas Savienību». Mūsu viedokļi nesakrīt vairākās jomās, bet es gribu vēlreiz izteikties par vienu – «valdošo ideoloģiju», par kuru, pēc Dzintara kunga teiktā, paši esam balsojuši demokrātiskās vēlēšanās un tā tātad ir tautas vairākuma politiskās pārliecības izpausme. To salīdzināt ar Staļina laika ideoloģiju esot aplami. Bet ko darīt, ja šī «valdošā ideoloģija» darbojas pēc tiem pašiem principiem kā Staļina laikos? Vai tad to ievēlētajiem kungiem nedrīkst atgādināt? Politiski represētie, piemēram,
Ē. Grazdiņas kundze («ZZ» 26. jūlijs) to atgādina. Dažs politiski represētais teic, ka Staļina lēģeros bijis vieglāk nekā tagad, izjūtot, kā moca paša tautieši. Es, savukārt, atgādināšu, ka Eiropas Savienības valstīs ienākumus uz vienu cilvēku raksturo ar salīdzinošiem skaitļiem, veiksmīgākajās tas ir 100, bet visai ES valstu grupai vidējais skaitlis esot 90, Igaunijai – 26, bet Latvijai – 18. Tātad mēs dzīvojam piecreiz sliktāk nekā Eiropas Savienības valstu iedzīvotāji. Septiņi no desmit Latvijas iedzīvotājiem nav paēduši katru dienu. Kāda būs mūsu jaunā paaudze?
1940. gadā, kad Latvija stājās PSRS, man bija 13 gadu. Māte bija nolēmusi uz toreizējām vēlēšanām neiet, taču pēcpusdienā māju pagalmā ar velosipēdiem iebrauca trīs policijas palīgdienesta jaunekļi ar šautenēm uz muguras, lai atgādinātu, ka vēlēt tomēr ir jāiet. 1941./42. gada ziemā divi no šiem jaunekļiem brīvprātīgi iestājās policijas bataljonā, lai karotu pret trešo un tiem, par kuriem pirms gada aicināja balsot.
Domāju, ka mēs neviens nevēlamies, lai atkārtotos 1940. sākušās traģēdijas, precīzāk – 1939. gada 23. augusta Staļina – Hitlera «velnu pakts». Es arī esmu par Eiropas Savienību, taču mūsu «valdošā ideoloģija» tājā grib iekļūt ar banku reitingu, nevis, uzlabojot sabiedrības dzīves un darba apstākļus. ES ekspertu viedoklis šajā ziņā ir manā pusē – noteicošais ir sociālās spriedzes mazināšana. Kaut vai līdz Igaunijas līmenim. Diemžēl mūsu «valdošā ideoloģija» ir šķērslis iestājai ES, jo uzskata arī, ka pati valsts ir birokrātu privātīpašums un ar tās vērtībām tāpēc var rīkoties pēc sava prāta. Tā ir galvenā kopība šodienai ar padomju laiku.
