Ko par mikroklimatu un strādājošo nozīmi, priekšnieku un padoto attiecībām domā darba devēji un uzņēmumu vadītāji?
Ko par mikroklimatu un strādājošo nozīmi, priekšnieku un padoto attiecībām domā darba devēji un uzņēmumu vadītāji?
Akciju sabiedrības «Jelgavas maiznieks» ģenerāldirektors Andris Brizgo:
– Mikroklimats ir normāls, bez ekscesiem un izlēcieniem. Negribētu gan īsti teikt, ka tas visvairāk saistīts ar algu līmeni, kas pašlaik nenoliedzami ir augstāks nekā vidēji reģionā vai Latvijā. Algas nav lielas, bet normālas un stabilas, bez izmaksu termiņu kavējumiem. Arī visi nodokļi savlaicīgi samaksāti. Jā, ir bijusi štatu samazināšana, bet cilvēki var saņemt pabalstu. Uzņēmumā ir prakse darbiniekiem pret taloniem katru dienu izsniegt maizi, lai strādājošais klaipu necenstos iznest slepus. Tādā veidā uzņēmums it kā sev «iegriež», jo šie cilvēki veikalā maizi vairs nepērk. Tomēr tas ir viens no veidiem, kā mazināt produkcijas un izejvielu zagšanu.
Uzņēmumā darbojas arodbiedrība, ir palīdzība pabalstu veidā. Visiem patīk, ka, ejot atvaļinājumā, var saņemt otru algu (ja darbinieks nav slimojis – vidējo, slimošanas gadījumā – attiecīgi samazinātu). Viss ir līdzsvarots. Darbus visos iecirkņos apkopojam reizi mēnesī, un rezultāti parādās konkrētos rīkojumos: ir gan pateicības prēmiju veidā, gan atskaitījumi par brāķi.
«Jelgavas maizniekā» nodarbināti 225 strādājošie, un kadru mainība nav liela. Protams, ir tādi, kas nostrādā mēnesi un aiziet. Darba līgums tiek noslēgts uz pārbaudes laiku – vienu diviem mēnešiem – atkarībā no tā, kā cilvēks sevi parāda pirmajā darba intervijā (atkarībā no līmeņa tās organizē uzņēmuma valde, ģenerāldirektors vai attiecīgā iecirkņa vadītājs). Ja strādājošais šajā laikā neapmierina, atbrīvojam, turēt indīgu, neapmierinātu darbinieku nav vajadzības. Esam pietiekami neaizsargāti, lai kāds nevarētu izdarīt kaut ko tādu, kas ietekmētu ražošanas apjomus vai produkcijas kvalitāti. Atsevišķi momenti jau ir bijuši, un no kļūdām esam mācījušies. Daudz kas ir darīts, lai tas vairs nenotiktu.
Visi augstākā līmeņa speciālisti atzītos kursos papildinājuši zināšanas menedžmentā, mārketingā un citās zinībās.
SIA «KULK» direktors Gunārs Bubulis:
– Kolektīva un katra strādājošā loma kopējā iznākumā ir gandrīz vai vissvarīgākā. Nav jau māksla pateikt, kā jādara. Galvenais ir izdarīt. Un nav pārāk daudz cilvēku, kas grib un prot labi strādāt. Tā ir liela problēma un vispārzināms fakts.
Atmosfēru kolektīvā cenšamies radīt, bet prasības ir stingras un visi uztraucas par savām darbavietām. Apkārt taču valda bezdarbs. Tas, protams, nav labvēlīgākais apstāklis, lai atmosfēra būtu jauka un maiga. Ja darbs veikts slikti, vainīgais ir jāsoda, ja labi – jāsaka paldies un darbiniekam kaut kas labs par to jāsaņem. Un šodien tā diemžēl ir nauda.
Bet sava nozīme ir arī labam vārdam, sevišķi pārējā kolektīva klātbūtnē. Tas cilvēkam patīk un iespaido turpmāko atdevi. Rīkojot atpūtas vakarus, labāko darbinieku līdzdalību tajos uzņēmums ir sedzis no saviem līdzekļiem. Pēc tam esam pārliecinājušies, ka tas viņiem sagādājis lielu gandarījumu. Tādās reizēs jūti, ka ar naudu tomēr nevar nopirkt visu, ko var panākt ar cieņu, pateicību un sirsnību. Un tomēr nauda pamazām izstumj visu pārējo.
Šejienes apstākļi ar rietumnieku dzīvi nav samērojami. Mums pašlaik galvenais ir izdzīvošanas jautājums. Konkurence ir briesmīga, pie tam nereti negodīga, kad netiek uzrādīts viss veikums, tādējādi samazinot nodokļu apjomu. Bet legālajiem uzņēmumiem tas nozīmē cenas «nosišanu» un darba apjoma samazināšanos. Tas papildu uztraukumus sagādā gan direktoram, gan darbiniekiem.
Akciju sabiedrības «Jelga-vas Mašīnbūves rūpnīca» valdes priekšsēdētājs un
SIA «Madara» vadītājs Pēteris Bila:
– Šodiena bez spriedzes nav iedomājama. Mēs visi, ieskaitot priekšniekus, esam piedzimuši kā «sovjeticos». Un, ja savu produkciju pārdodam attīstītās rietumvalstīs, kur kvalitātes prasības ir ļoti lielas, bez sasprindzinājuma to nav iespējams izdarīt pietiekami kvalitatīvi un ātri. Tādēļ uzreiz jāatmet doma, ka pāreja no vienas ražošanas sistēmas uz pavisam citu, kur valda cita attieksme un citas prasības, ir iespējama bez kaut kāda slimīga pārejas perioda.
Jā, gados jauni cilvēki, kas nāk no malas, šodienas situācijā un atmosfērā iekļaujas uzreiz, bez īpašām problēmām. Savukārt tie, kas strādājuši padomju laikos, savulaik varēja atnākt uz darbu, pastāstīt anekdotes, padzert tēju, aiziet mājās un par to saņemt algu. Pašlaik ir pavisam kas cits. Šodien darbā, no laba materiāla uztaisot nekam nevajadzīgus lūžņus, respektīvi, brāķi, ir diezgan sarežģīti par to vēl prasīt algu. Un šo procesu vai atmosfēru vadītājs diemžēl nevar īpaši ietekmēt. Ir ražošana, kas attiecīgi diktē visu pārējo. Tiklīdz kāds nepareizi nostrādā – ar otru rungas galu «pa galvu» dabū visi neatkarīgi no statusa, vadītāju un īpašnieku ieskaitot. Viss ir savstarpēji saistīts. Iespējams, budžeta iestādēs, kur nav jāražo produkcija un jāievēro kvalitātes prasības, var runāt par mikroklimata radīšanu. Tur, kur cīnās par kvalitāti un disciplīnu, patīkamas atmosfēras nav nevienam – ne vadītājam, ne padotajiem. Cita varianta vienkārši nav.
Bībelē rakstīts, ka Mozus savu tautu 40 gadu vadīja pa tuksnesi, lai nomirtu pēdējais, kas dzimis verdzībā. Šodien var teikt gandrīz to pašu. Proti, vadītājam šie daudzie gadi ir jāvada pārmaiņu periodā, lai nomirtu pēdējais cilvēks, kas dzimis padomju iekārtā. Un tad viss nostāsies savās vietās. Jā, pats esmu piedzimis vidē, kad uz darbu gāju ar smaidu līdz ausīm un biju pārliecināts, ka arī rīt būs darbs un alga. Mani tādi jautājumi vispār neuztrauca. Un tādi mēs visi bijām. Bet šodien jāiet uz darbu un jādomā, vai tev rīt būs ko ēst, vai samaksāsi nodokļus, vai klients neatteiks līgumu un tamlīdzīgi.
