Zinu, ka tie, kam saulīte tuvāka un siltais laiks ir medusmaize, tūlīt sāks aurot – kāds tur rudens! Es tam pilnībā piekrītu, bet jūs jau paši saprotat, ka laika rotācija noris ļoti ātri. Tikko bija Līgo, kā laiks jau pamazām gatavoties Ziemassvētkiem. Tad atkal nojāņosim, un tā līdz saulrietam…
Vēršam skatienus uz jūru
Tā jau laikam ir, ka copmaņiem, kas dzīvo jūras tuvumā, tā lielā vanna ir vienkārši apnikusi un tiek meklētas iespējas, kur pacopēt sauszemes ūdeņos. Savukārt mēs zemes vidienē tā vien lūkojamies jūras virzienā un tajā pašā laikā ļoti bieži nezinām, kas notiek pie kājām. Tā bija arī man, kad zvanīju vairākiem copes kolēģiem uz Kurzemi un jautāju, kas notiek jūrā. Saņēmu īsu un izsmeļošu atbildi: nekas. Skatos pierakstos. Pagājušā gada 20. jūlijs: karsts, jūrā var mierīgi peldēties, bet butes ķeras ļoti labi. Tātad, zinot to, ka jūras zivīm silts ūdens tā ne visai, ir skaidrs, ka jābrauc un nav ko tur vietējos takuziņos klausīties, jo pats zinu, kā ir, dzīvojot pārsimts metru no Daugavas. Pie manām mājām makšķernieki brauc daudz un dikti, bet pats tur neesmu bada pīcku iemetis ne reizi pēdējos 10 gados.
Laižam izlūkot
Lai pasākums izvērstos ģimeniskāks, sarīkojam trīs ģimeņu kopbraucienu uz Jūrkalnes pusi. Laiks ideāls, bet ne copei. Jūra pavisam slābana un knapi sevi šūpo. Ūdens, lai peldētos, – nu tāds, nu tāds. Var jau sevi piespiest, bet jautājums, vai vajag. No otras puses, vēsais ūdens dod cerības, ka zivs varētu atrasties itin tuvu krastam, jo makšķerēsim taču ar gruntsmakšķerēm. Pirmajā brīdī, raugoties un novērtējot copes vietu, ievēroju, ka jūrā metrus 300 no krasta peld melnas bojas. Tā īsti sākumā netieku gudrs, jo tīklus parasti apzīmē ar sarkanām bojām un karodziņiem. Pēc brīža gan pielec, kas tās par bojām, jo nezin kāpēc maina savu atrašanās vietu. Tie ir roņi – visu zvejnieku bieds un niknuma izpausmes kalngals. Cik ar sen pazīstamiem zvejniekiem neesmu runājis, visi lādas – tīkli saplēsti, zivis pa pusei apgrauztas, un vietās, kur jūrā ietek lašveidīgo zivju upes, šie aizsargājamie dzīvnieki siro ne pa jokam. Tā jau ir sērga, un ne maza, jo roņi, tāpat kā ūdri, plosa zivis ne tikai ēšanai, bet vienkārši aiz slepkavnieciskām tieksmēm. Agri vai vēlu pie šī jautājuma nāksies zinātniekiem atgriezties un ieviest korekcijas, jo zvejniekiem jūrā iešana ir tieši tāds pats darbs kā citiem savējie.
Kur roņi, tur zivis
Kur roņi, tur zivis, un tas ir pirmais rādītājs, ja jūrā ieraugāt tumšu bumbiņu, kas ir ronis, kurš tajā brīdī izbāzis galvu no ūdens, lai notiesātu kārtējo laupījumu. Man mirklī viss skaidrs – tātad zivis ir krasta tuvumā un atliek vien sākt darboties. Līdzi paņemtas trīs gruntsmakšķeres. Speciāli izvēlos vietu, kur jau no citiem gadiem zinu, ka pie gultnes ir daudz akmeņu. Pirmā doma ir ļoti vienkārša.
Pirmkārt, pēdējās nedēļās jūrā nav bijuši lieli viļņi, jo vējelis pārsvarā pūtis no krasta puses. Tātad zivis varētu atrasties aiz pirmā sēkļa un turēties vietās, kur ir akmens gultne, jo tieši tur pārsvarā tiek pieskaloti mazie gliemežvāciņi ar vēl mazākiem radījumiem iekšpusē, kas ir plekšu galvenā barība.
Otrkārt, Jūrkalnes pusē, atrodot akmens gultni, ir iespējams tikt pie izciliem akmens butes eksemplāriem.
Treškārt, šajā posmā mājo arī zuši, un to manā kontā pa pāris desmit gadiem ir jau 14.
Metam tālu, ļoti tālu…
Pirmo stundu veltu izlūkošanai. Ar trim makšķerēm strādājot, iztaustu dziļumu un iespējas. Līdz pirmajam sēklim nenotiek pilnībā nekas, bet starp pirmo un otro ātri tieku pie pirmajām pāris butēm. Jo tuvāks metiens, jo retāka cope un mazāka izmēra zivs. Beigu beigās pārlieku divām makšķerēm citas spoles ar 0,28 milimetru pamatauklu, iekarinu pie āķu sistēmas ceturtā numura piramīdu un metu… tālu. Ilgi nav jāgaida, kad krastā ir jau lielāka izmēra bute un jūras grundulis.
Tur arī slēpās viss copes noslēpums. Šoreiz ne tā, kā tas notiks rudenī, – zivs atradās tālu no krasta.
Kopumā no pulksten 16 līdz aptuveni pusnaktij ir padsmit vidēja izmēra butes, padsmit jūras grunduļi un, kas mani mazliet pārsteidz, – divi izcili lucīšu eksemplāri, kas sasniedz 35 centimetru garumu. Tas tiešām ir pārsteigums, jo šajā laikā un tik tuvu krastam nekad šo zivi nebiju izvilcis. Iespējams, ka tas ir sākums atkal kādām jaunām jūras zivju dīvainībām.
Nakts klusums
Visbiežāk tieši vasarā labākais posms, kad butes ķeras, ir saistīts ar tumsas stundām. Ir pat pieredzētas tādas situācijas, ka nosēdi visu dienu un praktiski nenoķer neko, bet, iestājoties nakts melnumam, iznāk atstrādāt visu tumsas laiku ar slapju muguru. Patiesībā daudzko nosaka tieši jūras vēju virziena apstākļi. Viss ir ļoti vienkārši – jo lielāks un spēcīgāks vējš pūtis no jūras puses, jo lielāka iespējamība, ka krasta tuvumā būs plekstes. Savukārt citas zivis, kā vimbas, zuši, jūras grunduļi, mencas, aiziet vairāk uz dziļumu. Pēc lielākiem vai mazākiem vējiem krasta tuvumā tiek piedzīti mazo zivju bari, un tiem līdzi nāk arī taimiņi. Tāpēc bieži vien tieši augusts ir ļoti labs taimiņu copei.
Asari Saulkrastu pusē
Nekāds jaunums tas, protams, nebūs, jo asari Saulkrastu pusē jūras līcī parādās katru vasaras nogali. Šogad tie atpeldējuši krietni agrāk kā parasti. Tūjas pusē copmaņi ir tikuši pie smukiem eksemplāriem, tāpēc iesaku negulēt, bet ķert mirkli.
Kas, kur, kad
Iestājoties siltajam laikam, atkal uz ēstuvēm devušies līņi, brekši, karpas, karūsas. Pa Daugavu vīri kvoko no rīta līdz vakaram. Arī brāļi lietuvieši ir klāt, un nu jau samiem vairs nav vieglu dienu. Tikpat vieglu dienu nav arī atpūtniekiem upes krastos, jo ir jāizvēlas – likt mobilā tālruņa austiņas un ieklausīties mūzikā vai arī pārtikt no nemitīgām kvoka skaņām. Taču tā nu tas ir, jo, kamēr viens atpūšas, cits pilda pārtikas programmu.
Lai jums ne asakas! ◆
