Gleznotāja un Jelgavas Mākslas skolas pedagoģe Ilze Ezerniece par plenēriem, mākslu un pedagoģiju.
Jūlijā Ilze Ezerniece kopā ar citiem Jelgavas Mākslinieku biedrības (JMB) māksliniekiem un vairākiem ārzemju viesiem darbojās starptautiskajā plenērā Talsu novada Spārē. Daudz vai maz, bet trešais starptautiskais plenērs trīs gadu laikā jau liek runāt par stabilas tradīcijas veidošanos.
«Jā, tiešām jau trešais – 2012. gadā bijām tepat Zaļeniekos, pērn – Tērvetes novada Augstkalnē, un tagad mūs laipni uzņēma Spāre,» skaita Ilze. «Acīmredzot iepatikās mums tā lieta. Kur rodas starptautiskums? Marina Afanasjeva ar dēlu Dimu ir no Maskavas, Egils Skuja – no Biržiem Lietuvā. Pirmajā gadā Zaļeniekos bija arī Emīlija un Martins no Lietuvas.»
– Trīs gadu laikā jau var rasties kādi salīdzinājumi.
Sākšu ar kopīgo – visi Mākslinieku biedrības rīkotie plenēri ir dabas plenēri, tie ir ļoti dziļi dabā. Svētdien atbraucu no Biržiem, tur bija tāds pilsētas plenērs. Pie mums savukārt: koki, pļava, dīķītis, kā jau muižas parkā. Biržos plenēru rīkoja pilsētas pašvaldība, kurators bija Vidmants Jažausks, un tur bija speciāla tēma – «Atgriešanās», veltīta Biržu vecpilsētai. Īpašie noteikumi – gleznot mājiņas vecpilsētā. Jelgavas mākslinieku organizācijas rīkotajos plenēros šādu noteikumu, ka kaut kas obligāti būtu iemūžināms, nav. Turklāt valda ļoti jauka atmosfēra.
– Mākslinieks «parastam mirstīgajam» šķiet tāds sava veida vientuļnieks. Savukārt plenērs manā uztverē ir vairāk tāds kā «tusiņš». Kā tas «saiet kopā»?
Tieši tā arī «saiet», ka mākslinieks lielākoties visu gadu ir vientuļnieks, bet vasarā uz tām dažām nedēļām notiek vientuļnieku satikšanās. Silvija Meškone reiz ļoti precīzi izteicās, kā viņa apskauž mūziķus, kas sanāk kopā un spēlē, kamēr «mākslinieks sēž viens savā nodabā un mokās».
Un plenērā nav obligāti speciāli «čupoties», lai tomēr būtu kopā. Piemēram, Inese Mīlberga no Talsiem – ļoti klusa, bet varēja just, ka viņai patīk tajā kopējā pulkā. Arī tas vientuļnieks kādā brīdī ļoti grib sajust domubiedrus. Tomēr nevar noliegt, ka ir arī mākslinieki, kuri nebrauc uz plenēriem, viņiem labāk patīk pilnīgi un galīgi distancēties. Pašus lielākos vientuļniekus vienā maisā ar citiem neiebāzīsi.
Tāda nekur neformulēta distance jau pastāv arī plenēros. Ja gleznojot nejauši gadās kāds kolēģis tuvumā, parasti jau neviens necenšas par katru cenu «līst» viņam tuvāk. Toties vakarā vai pie pusdienu galda cenšas atkal padiskutēt.
– Nav tā, ka, ieraugot kādu interesantāku vietiņu, visi nu skrien uz turieni – kurš pirmais?
Var jau gadīties kāds motīvs no cikla «o, tas ir tur, jā, mēs tur jau bijām!», tomēr parasti izdodas rast kompromisu. Varbūt nākamajā dienā šajā pašā vietā izskatīsies vēl interesantāk.
Galu galā, ja kādam šis bara princips ļoti nepatīk, mākslinieks, vienreiz pabijis plenērā, otrreiz tur gluži vienkārši nedosies, ar varu jau nevienu nedzen.
– Vai plenēri notiek tikai vasarās?
Nekāds likums tas nav, bet vasara, protams, šādam pasākumam ir daudz ērtāka. Kaut vai tāpēc, ka pašam māksliniekam nav jāģērbjas kārtu kārtām, lai varētu brīvā dabā sēdēt un gleznot aukstumā. Bet arī tas nav viennozīmīgi. Ja es ziemā nestaigāju ar krāsu kasti pa āru, tas nenozīmē, ka arī neviens cits tā nedara.
No krāsu viedokļa visbrīnišķīgākais, protams, ir rudens. Mēs Mākslas skolā audzēkņus «vedam ārā» jūnijā, kamēr visi pēc mācību gada nav vēl izklīduši kur kurš. Bet tad dabā valda tas intensīvi zaļais, un, lai kā mēs, pasniedzēji, nebrēktu, lai neglezno visu tik sulīgi zaļu, ko padarīsi, ja tāda jau ir pati daba. Interesantāk būtu, kad parādās arī oranžais, dzeltenais un tumši sārtais, bet rudeņos skolā tas grūtāk īstenojams no organizatoriskā viedokļa.
– Kā citu mākslinieku (arī skolas kolēģu vai studiju biedru) vidē jūtas cilvēks, kas pats nācis no mākslinieku aprindām?
Jāsaskaras gan ar plusiem, gan ar mīnusiem. Liels pluss ir tas, ka man jau kopš agras bērnības acu priekšā vienmēr bija dzīvs un uzskatāms piemērs – gleznotājs Gunārs Ezernieks. Nevaru gan apgalvot, ka visi mākslinieku bērni kļūst par māksliniekiem, piemēram, manai māsai tas viss kaut kā pagāja garām.
Galvenais mīnuss laikam gan ir nepārtrauktā salīdzināšana, brīžiem arī visai nesaudzīgi skaudīga, no cikla par «mākslinieku bērniņiem» – citādi jau šīs gleznas izstādē noteikti nebūtu. Bet cik esmu novērojusi, kaut vai sarunājoties ar Kristīni Landauu, mums tās problēmas jau no bērnības bijušas visai līdzīgas un tādas laikam raksturīgas visiem mākslinieku bērniem.
– Vai vecāki ir stingri skolotāji?
Arī tas droši vien ir stipri individuāli, bet par sevi varu teikt, ka jā – brīžiem stingrāk, nekā es varbūt vēlētos. Līdz ar prasībām pret sevi arī pret bērnu tiek uzlikta augstāka latiņa. Galvenais – izvairīties no tiešas ietekmes, jo ne es varu, ne gribu visu darīt tieši tāpat kā tēvs. Es ceru, ka man ir izdevies nepalikt tikai tēva glezniecības zonā.
Un varu arī atklāti teikt, ka visas šīs lietas par un ap gleznošanu, ko redzēju jau no agras bērnības, man patika, es necentos no tā visa aizbēgt, bet drīzāk censties tikt šajā noslēpumā iekšā.
Vienu brīdi jau domāju par Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolu, bet man kā jelgavniecei tas būtu pagrūti (jāņem vērā, ka mācības «rozentāļos» jāsāk, kad pamatskolā pabeigta ceturtā klase). Tāpēc izvēlējos otru ceļu – nogaidīju un pēc astotās klases iestājos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Tekstilmākslas nodaļā.
Arī «lietišķajos» iemāca daudzas labas lietas, pēc kurām vēlāk atliek tikai ņemt un ņemt. Māca gan zīmēšanu, gan gleznošanu, gan kompozīciju, turklāt ļoti spēcīgi.
Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, kā tagad to sauc, joprojām tur savu līmeni, arī daudzi mūsējie – Jelgavas Mākslas skolas beidzēji – mēģina tur stāties un ne bez sekmēm.
–Tātad nemaz nav žēl, ka nemācījies «rozentāļos»?
Nu ir jau žēl, ir.
– Bet tu taču tikko slavēji Dizaina un mākslas vidusskolu?
Slavēju un slavēšu arī turpmāk. Bet, ja vajadzētu sākt vēlreiz, droši vien mēģinātu to otru ceļu. Diemžēl nevienā jomā nav iespējas mēģināt vēlreiz – kā būtu, ja izvēlētos to otru variantu.
– Esi mācījusies arī Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē.
Stājos Latvijas Mākslas akadēmijā, netiku. Īsu brītiņu strādāju Dizaina centrā Vecrīgā, bet nodarbojos ar kaut kādu plakātu zīmēšanu, kas man nešķita pārāk aizraujoši. Tad uzzināju, ka Šķibes skolā vajag vizuālās mākslas skolotāju, un kādu gadiņu nostrādāju tur, līdz Andrejs Zvejnieks piedāvāja darbu Jelgavas Mākslas skolā.
Tā, protams, bija atkal cita vide un cita attieksme. Paralēli vēlreiz stājos Mākslas akadēmijā un atkal netiku. Jau samierinājos ar likteni un apcerēju, ka van Gogs, Sezāns, Gogēns un vēl citi slaveni mākslinieki gluži labi iztikuši bez akadēmiskās izglītības, līdz pienāca ziņa, ka mākslas skolu pasniedzējiem obligāti vajadzīga pedagoģiskā izglītība. Četri gadi klātienē LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē paralēli darbam Jelgavas Mākslas skolā un dēla (tagad pazīstams arī kā dzejnieks Henriks Eliass Zēgners – red.) audzināšanai aizritēja gluži nemanot, un kļuvu pilntiesīgs pedagogs.
– Jāizsaka kompliments, ka atšķirībā no viena otra vizuālās mākslas pārstāvja ar tevi var sarunāties: visbiežāk dzird atbildes – te (gleznā, zīmējumā, skulptūrā) taču viss redzams, par ko vairs runāt.
Nebiju par to īpaši domājusi, bet pieļauju, ka tas varētu būt saistībā ar skolu, jo manā pārziņā ir tāds priekšmets kā «Mākslas valodas pamati», kur jāizvelk no bērniem ārā kāds sakāmais, piemēram, par konkrētu mākslas darbu. Bieži vien jaunais cilvēks stāv ar reprodukciju rokā un nevar pateikt nevienu sakarīgu teikumu. Tad nu es pūlos gan šā, gan tā, līdz pēc kāda jautājuma seko jau puslīdz normāla atbilde. Tad priecājamies abi. Patiesībā jau maz, par ko priecāties, jo skaidri var redzēt, ka jaunā paaudze katastrofāli maz lasa.
– Pat mākslinieku vidē? Es, kaut pirmīt izteicos ne visai glaimojoši, tomēr ceru, ka labi mākslinieki orientējas arī citās kultūras nozarēs.
Ne vienmēr. Var novērot arī visai šauru specializāciju no tēmas «Ai, es te mālēju!». Būtībā jau māksla gan ir cieši saistīta. Emocijas ir tās pašas – vai tā ir laba glezna, skaņdarbs vai dzejolis. Bet, lai radītu labu darbu, nākas arī pastrādāt. Kaut esi talantīgs.
– Vai tagad skolā mācās kāds fanātiķis? Nu, piemēram, kurš gatavs izdarīt vairāk, nekā skolotājs uzdevis?
Gadās visādi. Par tagadējiem negribu izteikt skaļus secinājumus, bet ir bijuši. Vispār Mākslas skolas audzēkņus var iedalīt trīs kategorijās. Vispirms jau tie, kam pašiem patīk, – tie arī dara, stundas un minūtes īpaši neskaitot, un uztaisīs vairāk kompozīciju, nekā tiek prasīts. Otrā kategorija ir cilvēki ar zināmām spējām, bet grūti pateikt, vai māksla būs šā cilvēka galvenā aizraušanās. Un trešā kategorija – nāk tāpēc, ka mamma (vai tētis) grib. Un ar viņiem, protams, ir vistraģiskāk. ◆
