Revidējot sen nekustinātu grāmatu plauktu, kuru bija aizņēmušas vēl daudzas padomju laika sēnalas un novecojuši padomi mājsaimniecībā, starp Čaka dzejas izlasēm, Virzas «Straumēniem» un citām pērlēm manu uzmanību pēkšņi piesaista vairākas pēc izskata necilas grāmatas. Pagājušā gadsimta 80. gadu vidū izdotais Ērihs Marija Remarks.
Pieskaroties šīm nedaudz noputējušām lapām, uzreiz nāk prātā asociācijas, kas saglabājušās no pirmās neklātienes tikšanās ar šo vācu autoru. Viņa dzīve un radīšana norisinājusies visnotaļ skarbā un nežēlīgā laikā – lielajos karos, starpkaros un pēckaros, kad notiekošajam vaļā visas dzīslas un nervu gali. Nepatīkami, asi, pat šaušalīgi. Depresīvi. Taču tajā pašā laikā reāli un ļoti patiesi.
«Vai man to šobrīd vispār vajag?!» nedaudz vilcinos, atšķirot pirmo rokās pagadījušos «Laiks dzīvot un laiks mirt», kur burtu rindas iztēlē zīmē kara izpostītu Krievijas sādžu. Nokūstot sniegam, vācu kareivji apbedīšanai velk laukā sakropļotus un pa pusei satrunējušus līķus. Pēc brīža tiek atvesti gūstekņi, kuriem jārok pašiem savs kaps un, lodes dzeltiem, jākrīt tur iekšā. Nelīdz ne lūgšanās, ne briesmīgie lāsti, kas smagi veļas pāri šāvēju galvām. Sistēma diktē savu …
Tomēr melnā realitāte dīvainā kārtā nelaiž vaļā, un es palieku, lai pāris dienās pa pēdām sekotu galvenajam varonim, kurš no frontes dodas atvaļinājumā, bet cerētā mājas miera vietā piedzīvo bailes, postu un ideālu sabrukumu. Arī mīlestību, kam jādzen savas saknes necilvēcības piegandētā augsnē. Tas iekšējos kanālos reaģē tik ļoti, ka nav divu domu, vai ķerties klāt «Mīli savu tuvāko», kas pagadījusies nākamā Remarka grāmatu kaudzē. Te vairs tik ļoti nesprāgst un nešķaida, bet birokrātiski dzenā bez dzimtenes un pases palikušos. Kā lopus!
To lasot, gluži kā zvīņas no acīm krīt maldinoši ieaijājošā «viss kārtībā» migla, kas pārņēmusi mūsu ikdienu. Nevajag karu, lai gan tā dzirksteles iekritušas tuvējo kaimiņu dārzos un propaganda mūsu pasaules telpu zīmē kā naidīgu, izvirtušu un tāpēc vāju. Necilvēcība un cietsirdība, kas liek pakāpties uz citu galvām, pazemot, riebt un ņirgt par cita neveiksmēm un sāpēm, bīdīt savu taisnību, lai gan tā otru ievaino un nogalina, grābt sev un neatdot, ir klātesoša ik soli. Vajag tikai spēcīgāku demagoģijas vēju, lai tas iegrieztos neapturamā virpulī, kurā paslēpties aiz bezatbildīgās un necilvēciskās «visi dara tā» maskas. Nedod Dievs! ◆
