Bijusī jelgavniece Guna Pantele kopā ar ģimeni dzīvo Filadelfijā (ASV), turot augstā godā latviešu valodu un kultūru.
«Pie mums Filadelfijā mēdz būt vēl karstāk. Sajūta kā pirtī, jo gaisa mitrums tur ir ļoti liels. Taču kopumā laikapstākļi ir dīvaini – vienu dienu mīnusi, bet otru jau krietni plusi. Jāprot pielāgoties. Šajā ziemā bija netipiski daudz sniega. Gabrielai tamdēļ astoņas dienas nevajadzēja iet uz skolu,» savas mammas mājās Vītoliņos baudot Latvijas tveici, teic bijusī jelgavniece Guna Pantele. Pavadījusi sešas nedēļas dzimtajā pusē, viņa ar bērniem (septiņus gadus veco Gabrielu un piecgadnieku Matīsu) pošas atpakaļ uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur viņus gaida vīrs un tētis Endrū, kurš darba dēļ no Latvijas atgriezies nedaudz agrāk. Kopā viņi svinēs desmit gadu jeb rožu kāzu jubileju, kas aprit tieši šodien, 7. augustā.
Ar apbrīnojami līdzīgiem uzvārdiem
Endrū patiesībā arī ir iemesls, kas Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas pirmā izlaiduma absolventei un vēlāk Kultūras akadēmijas beidzējai pirms vairāk nekā desmit gadiem licis palikt tālajā zemē. Kad Guna Pantele 2001. gadā pēc bīskapa Antona Justa uzaicinājuma devās uz Ņujorku studēt maģistrantūrā reliģijas izglītību, viņa pat iedomāties nevarēja, ka satiks savu mīlestību. Vīrieti, kuram zīmīgā un brīnumainā kārtā ir teju identisks uzvārds – Puntels. «Pēc augstskolas aktīvi darbojos Jelgavas katoļu draudzē. Mums izveidojās stipra jauniešu grupiņa, kurā biju viena no līderēm. Grupā «Jaunāki jēri» kopā daudz muzicējām. Esam ierakstījuši divus mūzikas albumus. Pati spēlēju vijoli, ko Jelgavas Mūzikas skolā apguvu pie Andas Kalējas, kā arī dziedu. Kad nonācu Amerikā, mūsu universitātes baznīcā darbojās studentu ansamblis, kas spēlēja dievkalpojumos. Man ļoti pietrūka mūsu Jelgavas grupas, tāpēc nolēmu pievienoties. Endrū šajā ansamblī spēlēja klavieres,» Guna atsauc atmiņā pirmos satikšanās mirkļus. Mūzika ir viens no lielajiem abu dzīves kopsaucējiem arī patlaban. Endrū Puntels pasniedz mūziku vidusskolā, ir vokālās mūzikas, ģitārspēles un saksofona skolotājs, kā arī vada vietējās draudzes mūzikas dzīvi. Savukārt Guna, kad izdodas izbrīvēt laiku, ko viņa lielākoties pavada ar savām atvasītēm, vada nelielu bērnu kori, muzicē baznīcā un, kā pati smej, dzied kāzās, bērēs un citos pasākumos.
«Amerikas latvieši bieži aicina spēlēt savos sarīkojumos. Piemēram, šajā pavasarī mums bija koncerts ASV latviešu kongresā. Mūsu tautiešu kopiena tur ir diezgan spēcīga. Visi saka, ka nevar salīdzināt ar «vecajiem labajiem laikiem», kad latviešu tūkstoši tikko bija atbraukuši. Protams, kopiena ir mazāka, bet sīksti turas. Filadelfijas Latviešu biedrība, kas pērn nosvinēja 120 gadu jubileju, ir visvecākā pasaulē. Pati gan es vairāk darbojos latviešu skoliņā, kas atrodas pusstundas braucienā no mūsu mājām. Tiekamies reizi nedēļā sestdienās. Bērni apgūst latviešu valodu, dziedāšanu, tautas dejas, ticības un Tēvzemes mācību,» dzīvi pāri Atlantijas okeānam ieskicē bijusī jelgavniece.
Gluži kā privātskolā
Tomēr pirms tam bija Jelgava un Rīga, kur likti stipri profesionālie un dzīves ziņas pamati, uz kuriem būvēt savu ikdienu un pārliecību. Par to Guna ir ļoti pateicīga saviem skolotājiem. «Līdz 5. klasei mācījos Jelgavas 2. vidusskolā. Tad stājos Spīdolas skolā, kas tikko bija atvērusies. Atceros, bija konkurss, kurā uzrādīju vienu no labākajiem rezultātiem. Tas ļoti cēla pašapziņu. Skolas laiks bija kaut kas jauns, svaigs un vienreizējs. Brīnišķīga pedagogu komanda. Sākumā bijām tikai divas klasītes. Skolotāji varēja mums veltīt daudz uzmanības un rūpju. Tikām ļoti loloti un varējām mācīties gandrīz kā privātskolā. Atmiņā palicis lielais radošums un iespēju daudzums. Vidusskolā gāju valodu klasē. Mēs mācījāmies vismaz četras svešvalodas, kas vēlāk dzīvē ļoti noderējušas. Arī latīņu, jo tā ir kā bāze citām, piemēram, itāļu valodai. Šajā laikā iemīlēju arī latviešu folkloru un seno mūziku,» atskatās pirmā izlaiduma absolvente.
Iegulda sevi pilnībā
Šī mīlestība jauno meiteni mudināja arī iestāties Kultūras akadēmijā, kur pirmo reizi tika piedāvāts eksperimentāls kurss – «Latviešu folklora un tradicionālā kultūra» Janīnas Kursītes vadībā. Vairāk tas noderējis «saknēm», nevis profesijai, jo darbā Latviešu folkloras krātuvē pavadīts salīdzinoši īss laiks. «Lai gan esmu ārzemēs, man ir milzīga vēlme dzīvot latviski un mācīt savus bērnus latviešu garā. Viņi ļoti labi runā latviski, kopā dziedam tautas dziesmas, klausāmies pasakas, skatāmies latviešu multfilmas. Uzturēt latviskumu svešatnē gan ir visai grūti. Var teikt, ka es ieguldu visu sevi. Tāpēc arī esmu palikusi mājās ar bērniem. Šajā ziņā tur valsts jaunajām māmiņām un ģimenēm daudz nepalīdz. Pabalstu nav, bet bērnudārzs tiek nodrošināts tikai no pieciem gadiem, kad sākas skola. Līdz tam daudzi maksā lielas naudas par privātajiem bērnudārziem un auklītēm. Lai nezaudētu darbu, mammas atgriežas pat, ja bērniņam ir tikai sešas nedēļas. Es izvēlējos palikt, jo naudai manā dzīvē nav tik lielas vērtības. Turklāt gribēju, lai mani bērni izaug un māk runāt latviski. Aizsūtot bērnudārzā, valodu var ātri pazaudēt,» savas dzīves vērtības atklāj Guna.
Kaut kas līdzīgs biezpienam
Latviskā dzīves ziņa un vēlme to nodot saviem mīļajiem šajos gados gan bijusi kā bremze, kas nav ļāvusi līdz galam iesakņoties vīra dzimtajā pusē. «Man joprojām ir sajūta, ka ar vienu kāju esmu Amerikā, bet ar otru Latvijā. Tamdēļ arī vasarās regulāri braucam šurp. Nesaki nekad, tomēr pagaidām pārcelties neplānojam. Tas atkarīgs no darbiņiem. Taču vīram Latvija patīk. Šogad daudz ieguvām Pasaules koru olimpiādē. Endrū bija ļoti priecīgs apmeklēt meistarklases un koncertus, jo tā tieši ir viņa specialitāte. Kur vēl dzirdēsi korus no visas pasaules!» par iespējām Latvijā priecājas Guna. Viesojoties dzimtajā pusē, viņa ļoti labprāt apmeklētu teātra izrādes, tomēr ir grūti paspēt uz sezonas noslēgumu. Atliek koncerti, un to vasarā Latvijā ir tiešām daudz, slavē mūzikas cienītāja.
Viņa piebilst, ka līdz ar latvisko vidi, valodu un kultūru teātri un koncerti ir tie, kas arī visvairāk pietrūkst svešumā. Taustāmās un ēdamās lietas aizvirzījušās otrajā plānā, kaut dažkārt uznāk kāre pēc «latviešu ēdienkartes». «Ja ļoti grib, 40 minūšu braucienā ir krievu veikals, kur visu var dabūt. Taču arī vietējā veikalā iespējams nopirkt masu, kas ir ļoti līdzīga mūsu biezpienam, bet tikai ar sāli. Šad tad bērni sailgojas pēc tā. Gabriela ļoti izjūt nepieciešamību pēc latviskā – arī ēdiena – un Latvijā jūtas kā mājās,» stāsta Guna. Tomēr viņa priecātos, ja saikne ar Latviju būtu vēl spēcīgāka un varētu just, piemēram, Latvijas valsts atbalstu. Ik pa laikam kāda amatpersona atbrauc, bet ar to viss beidzas, atstājot cīņu par latviskumu pašu aizbraucēju ziņā. «Ir sajūta, ka Amerika ir tālu un pati par sevi,» nedaudz skumji secina Guna Pantele, nezaudējot ticību, cerību un mīlestību uz savu Latviju, tās dabu un brīnišķīgajiem cilvēkiem. ◆
