«Liecinieki redzēja, kā vairāki teroristi turpat uz ielas pārģērbās civildrēbēs un tūlīt pat bēga prom. Tas pats noticis arī citās Luhanskas vietās, kurās bijuši uzbrukumi vietējām ēkām,» raksta mediji. Ukrainas mediji, protams, Krievijas kolēģi to pašu ainu attēlo nedaudz citādi. Vienā gan abu informācija sakrīt – Luhanska jau nez kuru dienu ir bez elektrības un ūdens, tāpat stipri traucēti mobilie sakari. (Kur tā Luhanska pēkšņi radusies, vismaz man Jelgavas skolā, tāpat kā manai bijušajai dzīvesbiedrei Harkovā, piedodiet, Harkivā, mācīja par pilsētu Lugansku.)
Rakstošajos medijos vismaz skaidra bilde – lūk, tas, kurš fotoattēlā notēmējis savu raķeti vai citu šāviņu uz pussagrauto skolas ēku, ir terorists, bet tas, kurš Ukrainas galvaspilsētas galvenajā laukumā dedzina riepas un došanās uz darbu vietā jau kuru mēnesi protestē, ir cīnītājs par Ukrainas neatkarību.
Ja paskatās kādu no daudzajiem Krievijas TV kanāliem, ievainoto vaidi un sērojošo piederīgo vaimanas Doņeckā vai Luhanskā vairs neļauj tik skaidri izšķirt, vai tikko miljoniem skatītāju acu priekšā bojāgājušo (nu gluži kā īstā kara filmā) civiliedzīvotāju nogalējusi terorista vai Ukrainas armijas cīnītāja (protams, nomaldījusies) lode. Un rodas šaubas, vai par teroristu viegli nodēvētajam krievam (ukrainim? Ukrainas krievam?) tiešām ne pārāk pievilcīgais ogļrača darbs var tik ļoti apnikt, lai tā vietā izvēlētos šaut pa skolām un bērnudārziem?
Ja kādā no laulības dzīves laikā pavadītajiem atvaļinājumiem toreizējā Harkovā redzētu, ka vietējais ukrainis nevar ko sadalīt ar vietējo krievu (ieskaitot «gorilku» jeb vodku un speķi, tās mantas netrūka ne lielpilsētā, ne laukos), pamostos, kā tikko ļaunā murgā pabijis.
Ne Ukraina vienīgā, kur pirmajā neatkarības vilnī dažam no valdītājiem pārāk daudz «pielipa» pie pirkstiem vai tautiski tik aizkustinošās bizes. Līdzīgi piemēri nav tālu jāmeklē. Labi, ka temperaments pavisam cits. Padziedam un dzīvojam tālāk. Nav jau mūsu karš. ◆
