Pēc trim Salacā pavadītajām dienām niez kukainīšu sakostie plikumi, kņud pa akmeņiem upes seklumā sabristās pēdas. Tomēr ir prieks, ka vispirms jau bērniem solītais – laivu brauciens pa Salacu – ir paveikts.
Šīs vasaras maršrutu Staicele–Vecsalaca pats biju braucis pusaudža vecumā septiņdesmito gadu vidū. Varētu domāt, ka jauniešiem, kuri nodarbojas ar smaiļošanu un kanoe airēšanu, ūdeņu pietiek ar ikdienas treniņiem. Taču tolaik Jelgavas Sporta skolas airēšanas bāzes galvenā trenere Elza Krūmiņa audzēkņiem katru vasaru rīkoja pa vienam braucienam, kas bija domāts dabas skaistuma baudīšanai. Tā esmu ar piepūšamām gumijas laivām slīdējis pa Gauju, Salacu, bet ar sporta smailīti reiz dzināmies pa Lielupi uz augšu līdz Grāvendālei. Treneres ieaudzinātā dabas skaistuma sajūta ir palikusi visai dzīvei. Tiesa, kopš tā laika kustībās nav izgaisuši arī airēšanas tehnikas elementi. Velkot airi ar pleciem un muguru, piecdesmitgadīgs smaiļotājs mierīgi spēj turēt līdzi jauniešiem, kuri sparīgi kuļas, airējot tikai ar rokām.
Pavada ar Tarzāna klunkšķi
Iebraucot pa Salacas tiltu Staicelē, sveicina puķu dobē izrakstīts pilsētas ģerboņa stārķis. Ir jau saprotamas arī betona alņu galvas pie Jelgavas robežām, tomēr pilsētas simbols puķu dobē izskatās dzīvīgāk. Pēc reģionālās reformas Staicele ar tās 1149 iedzīvotājiem ietilpst Alojas novadā. Tomēr Staicelē ir Lībiešu centrs, vidusskola, mūzikas skola, Latvijas Futbola federācijas treniņu centrs ar sešiem spēles laukumiem (lielpilsētā, kur zemei ir augsta cena, nekas tāds taču nebūtu iespējams!).
Laižoties lejā pa Salacu, nevarēja nepamanīt divus sportiskus puišus, kuri, «tarzāniski» lidojot ar kokā iekārtu virvi, «ieņurkoja» upes vidū.
Stārķis atkal priekšā
Pirmajos kilometros pie Staiceles Salaca vasarā ir mierīga. Tikai dažas straujtecītes, kas laivotājam liek padomāt, pa kuru pusi iet garām tam lielajam akmenim un vai tas vilnītis ar mazo putiņu nav izveidojies blakus citam lielajam akmenim, kuru tikai pāris centimetru klāj ūdens.
Ļoti pievilcīgs dabas objekts, kur katrs gribēja savu kājeli ielikt, netālu no Staiceles bija Vīksnu smilšakmens ala. No tās iztek divi avoti. Pērkona lietu gāzienu tur pieci laivotāji varētu pārlaist diezgan sausi.
Piektdienas vakara nakšņošanas vieta «Ķekari», kas atrodas astoņus kilometrus lejpus Staiceles, pamanāma pēc septiņiem pamatīgiem koka galdiem, kas kopā ar soliem izvietoti izpļautajā pļaviņā. Pašas 1936. gadā būvētās Ķekaru mājas atrodas otrpus Salacgrīvas–Valmieras šosejas. Saimniece stāsta, ka upmalu viņas ģimene kopj jau ceturtajā paaudzē. Par to, ka kopēji viņi ir izcili, liecina divas plāksnītes ar Staiceles stārķi, kas bija piestiprinātas uz mājas sienas un pagastā tiek piešķirtas uzvarētājam konkursā par sakoptāko sētu.
«Zvaniet kaut naktī!»
Saimniece stāsta, ka arī pretējā upes krastā bijušas mājas, taču, saimniekiem aizejot, tur izauguši «džungļi». Viņa piebilst, ka ģimenē izaudzināti trīs bērni. Dzimtas mājās palicis dēls Jānis, kurš ikdienā strādā mežā ar harvesteru – smalku traktoru ar agregātiem, kas aizstāj vismaz desmit meža cirtējus. Vakarā Jānis, atstūmis ķerru ar pamatīgu malkas klēpi, teica: «Ja kāda vajadzība, zvaniet kaut trijos naktī.» Maksa par apmešanos uz Ķekaru zemes – divi eiro no pieaugušā. Bērniem – viss par brīvu. Lai tikai brauc un arī nākamās paaudzes atceras šo jauko vietu!
Nākamais rīts nāca ar jaukām lietus bungām pa telts jumtu. Ķekaros lietus derēja itin labi, taču laivā mēs sakāpām tikai pavēlā pēcpusdienā. Toties tikām pie zivju zupas. Mūsu makšķernieks Vilnis vēlāk secināja: «Laivu pārgājienā, ik pa brīdim izmetot spiningu, īsti neķeras. Bet, ja atrodas laiks tā nopietni piesēst ar makšķeri, – rezultāts ir.»
Ne pirmo reizi veicas
No septiņdesmitajiem atceros, ka foreles straujtecēs šaudījās tik daudz, ka manam ceļojuma biedram pat likās, ka kāda no tām uz mirkli piedūra muti pie viņa kājas, kas tajā brīdī bija vaļīgi pārcelta pār laivas malu. Šoreiz foreles redzējām tikai uz plakāta, kas informēja, ka vispār tādas (līdzās zušiem un lašiem) Salacā kaut kur esot.
Plānojām, ka otrajā pārgājiena dienā vajadzētu sasniegt Mērniekus. Krastā stāvošie viesmakšķernieki, kuriem jautājām, cik tālu esam, atbildēja, kā nu kurš. Rādījumi atšķīrās pat par desmit kilometriem. Tuvojoties tumsai, nekas cits neatlika, kā piestāt pie soliņa, kuram fonā augstāk krastā (ko no laivas nevarēja pārskatīt) cēlās ugunskura dūmi. Meklējot nakts vietas mums citus gadus ir veicies Daugavas lokos Slutišķu sādžā atrast mājas, kur saimnieks izlijušiem laivotājiem piedāvā izpērties karstā pirtī. Savukārt Ventā neviļus esam piestājuši pie Lēnām tieši tajā vietā, kur atrodas brasls, kur 1919. gada martā cēlās pāri pulkveža Kalpaka bataljons. Ļoti interesanta izrādījās arī sestdienas vakara pietura Salacā – Špīlberga līcis ar Špīlberga kalnu, kas ir Mērnieku ciema (priecājāmies, ka esam izpildījuši plānu!) iemīļota atpūtas vieta. Tas bija apmēram pushektāru liels laukums ar vairākiem galdiņiem un pat sirdsmājiņu ar «brilli». Pusmūža vīrs un divas jaunākas sievietes, kas no tuvējām mājām bija atnākuši upes krastā pasēdēt (un arī iekūruši ugunskuru), laipni sacīja, ka tūristiem savu vietu atdošot. Viņi turpināja sarunu pie cita koka galdiņa kalna otrā malā, kur caur kokiem tos no iepriekšējās vietas nevarēja saskatīt un sadzirdēt.
Špīlberga kalna noslēpums nav atminēts
Svētdienas rītā ap pulksten deviņiem Špīlberga kalnā atskanēja trimera dziesma. Stundu pastrādājis, pie mums atnāca 79 gadus vecais kalna saimnieks – Latvijas igaunis Edvīns Sārs. Viņš teica, ka nācis par nakšņošanu iekoptajā vietā «bičot naudu» (puseiro no cilvēka). Taču, manuprāt, saruna ar viņu bija daudz vērtīgāka nekā samaksātā summa. Vecais vīrs, kurš Špīlberga kalnu sācis iekopt pirms trīsdesmit gadiem, uzskata, ka baronu laikos pirms gadiem trīssimt, kā varētu liecināt vecie ozoli, šajā vietā atradies atpūtas parks. Arhīvā gan nekādas ziņas par to nav atrastas. «Te ir tāda klusa, mierīga vieta, kur, mierīgi pasēžot, kreņķi no galvas pazūd,» Edvīns Sārs teica ar dziļu pārliecību.
Par agrāko gadu rosību Špīlberga kalnā liecina akmens, kas izskatās kā ar asu nazi nogriezts maizes kukulis. Beidzamo reizi laukakmeņi tur šķelti Edvīna Sāra bērnībā, kad dažus kilometrus zemāk uz Salacas būvēja Mērnieku dzirnavas. To mašīntelpa bijusi mūrēta no šķeltiem akmeņiem. Dzirnavas gan pirms kara nostrādājušas tikai četrus gadus. Padomju laikos dambis uzspridzināts, lai atjaunotu lašu migrācijas ceļus. Vēl pirms gadiem desmit Mērniekos atradās zivjaudzētava. Taču tās privatizācija bija neveiksmīga, par ko liecina fakts, ka kādā 2000. gada augusta naktī tur nosmaka 250 tūkstoši lašu un vēl vairāk taimiņu mazuļu. Laikraksts «Diena» rakstīja, ka tas notika piedzēruša dežuranta dēļ. Viņš nepamanījis elektrības pārtraukumu. Tagad Mērniekos zivjaudzētavas vairs nav.
Klintī iesāktā vēstule
Posmā no Špīlberga līča līdz Salacas ietekai saskaitāmas 23 krācītes. Ik pa gabalam upes krastā manīja koptas vasaras mājas. Varbūt retāk mājas, kurās cilvēki dzīvo cauru gadu. Uz smilšakmens Sarkanajām klintīm, kas, kā ģeologi definē, ir Burtnieku svītas smilšakmens krauja, septiņdesmito gadu vidū ar apmēram metru gariem burtiem smilšakmenī bija iegravēts uzraksts «Latviju – letiņiem». Tā domāt tolaik bija drosme. Vēl tagad nevaru saprast arī to, kā desmitmetrīgās klints vidusdaļā varēja uzrakstīt (varbūt drosminieks karājās virvēs?). Pa četrdesmit gadiem uzraksts bija nodzisis. Tā vietā atradās mazāki uzrakstiņi ar droši vien personu vārdu pirmajiem burtiem, piemēram, «L + M». Kāds skaistā rokrakstā smilšakmenī bija iesācis vēstuli, bet tālāk par pirmo vārdu «Edgar» nebija ticis. Jācer, ka dzīvē sacītais bija pateikts līdz galam un stāsta beigas ir laimīgas. ◆
