«Piedalīsies obojiste Anastasija Hotuļova, pianiste Zane Rubesa (abas jelgavnieces, pirms pāris gadiem pabeigušas Mūzikas vidusskolu) un viena no labākajām jaunajām igauņu obojistēm Ingeli Laive» – šāds paziņojums pirms nedēļas parādījās gan «Ziņās», gan mūsu tīmekļa versijā, gan afišās pie Ģederta Eliasa muzejā un attiecīgajā virtuālajā palīglīdzeklī. Ar piebildi «ieeja koncertā – bez maksas».
Šoreiz biju pat patīkami pārsteigts – jauno un neapšaubāmi talantīgo mūziķu (par ko liecina līdzšinējie panākumi konkursos un uzaicinājumi izmēģināt spēkus valsts labākajos orķestros) koncerta apmeklētība pārsniedza līdzīgu pasākumu vidusmēra rādītājus. Līdz šim ne reizi vien gadījies piedzīvot, ka pietiek tikai parādīties sauklim «ieeja – bez maksas», lai potenciālie skatītāji steigšus meklētu atrunas, kāpēc tieši tur un tieši tad nu nekādi nevar ierasties.
Zinot, ka pēc dažām dienām vai pat nākamajā tie paši mākslinieki vai mākslinieces tieši ar to pašu izsmalcināto programmu (kā šoreiz – Hendelis, Šūmanis, Brāmss, Britens, Stravinskis u.c.) uzstāsies kādā no Rīgas koncertzālēm, bet mūsu maciņu satura dēļ jau par pārdomas rosinošu samaksu, varētu pabrīnīties par garām palaistajām iespējām.
Lai gan laika gaitā radušies citi secinājumi – tas taču būtu tik apkaunojoši, ja kāds no paziņām ieraudzītu prominento personu X apmeklējam bezmaksas koncertu. Cita lieta – «Jaunais vilnis» vai «Žurka Kornēlija», jo par tiem taču jāmaksā. Protams, katrā pasākumā sava, bet atbilstoši vidusmēra iespējām nebūt ne tā mazā summa.
Un runa nav par gaumi – ne katru piespiedīsi mīlēt Raini vai klasisko mūziku, un tos, kas labāk izvēlas futbola maču, nav nekāda pamata tāpēc paļāt. Tikai ne jau gaumē tā «oboja aprakta» – uz Vestardu Šimku ar visām nelētajām biļetēm sanāks pilna zāle. Tāpēc, ka meistarīgi un virtuozi? Protams. Bet, ja tik ļoti cienām augstas klases izpildījumu, kāpēc ar tādu sajūsmu plaukšķinām pēc katras skaņdarba daļas, it kā pirmo reizi uz koncertu nākuši. Nekas, gadās, toties nākamajā dienā uz jautājumu «Nu, bijāt!» varēsim lepni atteikt: «Nu, bet protams, brīnišķīgi!»
Kur nu te līdz obojistu līmenim – vēl jāaug un jāaug.
