Situāciju, ka Rakstniecības un mūzikas muzejs (Rīgā, Pils laukumā 2) slēgts rekonstrukcijas dēļ, tā darbinieki neizmanto, laiski atpūšoties, bet gatavo jaunas ekspozīcijas, ar ko iepriecināt apmeklētājus pēc paredzamās jaunatklāšanas 2016. gada pavasarī. Rekonstrukcijas laikā muzeja darbinieki arī piedāvā Latvijas skolām, bērnudārziem vai kultūras centriem uzņemt muzeja ceļojošās nodarbības un ceļojošās izstādes savās telpās.
Bijušas arī ar tradicionālo priekšstatu par muzeju gluži nesaistāmas aktivitātes – Jura Alunāna dzimšanas dienā 13. maijā Rakstniecības un mūzikas muzejs svinēt valodu aicināja kultūras vasarnīcā «Esplanāde 2014», kur notika dzejas un repa sacīkstes.
Pamatojoties uz dziesmas un dziedāšanas tradīcijas nozīmību Latvijas kultūrā, viena no jaunās ekspozīcijas galvenajām sastāvdaļām solās būt «Dziesma», kuru plānots atklāt 2016. gada pavasarī līdz ar rekonstruēto muzeja ēku.
Tomēr tas nebūs Krišjāņa Barona Dainu skapis, uzsver muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja Inga Surgunte. Vismaz ne etnogrāfisks materiāls tā tradicionālajā izpratnē.
– Bet kaut kādā mērā turpināsiet Krišjāņa Barona sākto dziesmu krāšanas tradīciju?
Inga Surgunte, Komunikācijas nodaļas vadītāja: Ekspozīcijas struktūra tiks veidota, Latvijas dziesmu vēsturi stāstot caur mūsdienu cilvēka dzīves ritējumu. Līdzīgi kā Krišjāņa Barona tautasdziesmu kārtojumā, ekspozīcijā cilvēks piedzims, augs, izies cauri noteiktai sociālajai pieredzei, ieaugs savas kopienas mantojumā un kļūs jau par nākamās paaudzes bāzi. Līdz ar to šodienas Latvijas iedzīvotāju iesaiste ekspozīcijas izveidē ir ļoti nepieciešama.
Aija Lūse, Mārketinga nodaļas vadītāja: Lai uzzinātu pēc iespējas daudzveidīgāku mūsdienu Latvijas iedzīvotāju pieredzi, muzeja darbinieki šovasar dodas izbraukumos uz dažādām pilsētām, kur veic gan ielu aptaujas, gan sadarbībā ar vietējām kultūras iestādēm organizē tikšanās ar iedzīvotājiem. Pagājušajā nedēļā bija tikšanās Daugavpilī, Latgales Centrālajā bibliotēkā,
12. augustā muzejs viesojās Jelgavā, 19. augustā Rakstniecības un mūzikas muzeja pārstāvji tiksies ar Liepājas iedzīvotājiem, savukārt 26. augustā mēros ceļu uz Cēsīm. Nu un, protams, noslēgumā paredzēts arī pasākums Rīgā.
Aivars Madris, projekta vadītājs: Ar aptauju un interviju palīdzību centīsimies noskaidrot, cik pamatoti ir tādi tradicionāli (arī klišejiski) apgalvojumi kā: latvieši ir dziedātāju tauta; latviešu kori ir Latvijas «Nokia»; dziesmotā revolūcija ļāva atjaunot Latvijas valstisko neatkarību un citi. Ar dziesmas vēstures interpretācijas starpniecību Rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcija sniegs ieskatu ne tikai divu profesionālu mākslas nozaru – rakstniecības un mūzikas – attīstībā, bet arī veicinās diskusiju par nacionālās identitātes jautājumiem.
– Kādos tīri hronoloģiskajos ietvaros pārņemat rūpi par latviešu dziesmu?
Sākot ar 19. gadsimta vidu.
– Līdz….?
Inga: Līdz pat mūsdienām. Jau sākumā teicu, ka neaizrausimies ar etnogrāfiskiem motīviem, bet vāksim visu veidu, tātad arī sadzīves dziesmas. Jo galu galā tautas dziesmas jau bija tās pašas sadzīves dziesmas.
– Arī slaucējas dziesma fermā vai traktorista dziesma kolhoza tīrumā?
Bez šaubām – kā savu laikmetu raksturojoša sastāvdaļa.
Aivars: Paralēli aptaujām un stāstu vākšanai ekspozīcijas izveidē tiek iesaistīti Latvijas labākie literatūras, mūzikas un vēstures skolotāji. Aktīvā semināru darbā viņi palīdz izstrādāt metodiku darbam ar skolēnu grupu ekspozīcijā, lai topošā ekspozīcija spētu aizraut jauniešus, kā arī palīdzētu pedagogiem papildināt mācību programmu.
Iesaistīties ekspozīcijas «Dziesma» veidošanā iespējams, arī piedaloties aptaujā. Aptauja pieejama internetā. Ikviens, kuram ir personīgs stāsts par īpašu notikumu, kurā liela nozīme bijusi kādai dziesmai, aicināts sazināties ar Rakstniecības un mūzikas muzeju – [email protected]; tālrunis 67221956. Aptaujā piedalījušies jau vairāki simti respondentu, atklājot gan savus dziesmu klausīšanās un dziedāšanas paradumus, gan iesakot konkrētas dziesmas, kuras būtu jāiekļauj muzeja ekspozīcijā. Līdz ar to muzeja rīcībā veidojas saraksti ar mūsdienu Latvijas iedzīvotāju iecienītākajām bērnības, mīlestības un patriotiskajām dziesmām.
– Rakstniecības un mūzikas muzejam ir visai savdabīga veidošanās vēsture, un līdz šim rakstniecība un mūzika pastāvējušas visai patstāvīgi. Topošā ekspozīcija «Dziesma» mudina cerēt, ka jaunajā muzeja variantā vairs «netiks tik strikti nodalīti vārdi no mūzikas»?
Inga: Tāds tik tiešām ir mūsu mērķis, lai tautā iemīļota dziesma netiktu uztverta tikai kā komponista garadarbs vai, vienkāršoti runājot, «Paulam netiktu atņemts Peters», un otrādi. Vai Jāzepam Vītolam – Auseklis.
Aija: Abi divi ir mākslinieki, un mēs negribam, lai dziesma tiktu parādīta ne tikai kā mūzikas, bet arī kā labas literatūras sastāvdaļa. Laba dziesma, protams.
– Bet kas noteiks šo dziesmu labumu, respektīvi, kuras ir pelnījušas nokļūt jūsu muzeja krājumā, kuras ne? Atkal veidosim kādas ekspertu komisijas?
Aivars: Tādēļ jau arī ir šīs aptaujas un anketas. Tomēr neiztiksim arī gluži bez ekspertu palīdzības, jo tā varam nonākt galējībā, ka krājumā paliek tikai šlāgeri, nevis pērles. Galu galā jautājums ir arī par aptauju reprezentativitāti, un tas lielā mērā atkarīgs no dalībnieku aktivitātes.
– Aizvadīts pasākums Daugavpilī, drīz būs galā arī Jelgavas tikšanās, vai jau radušies kādi secinājumi? Cilvēki no koriem, īpaši no Ozolnieku kora «Līga», bija visai optimistiski noskaņoti, ka dziedāšana tiešām varētu būt tā Latvijas «Nokia» un ka dziedam arvien vairāk. Man šķiet, ka, pateicoties savas lietas fanātiķiem, vairāk dziedam organizēti (koros, ansambļos, skatēs), savukārt pazūd pašdarbība vistiešākajā izpratnē, kādu atceros no saviem skolas laikiem, kad rāvām tik vaļā vai līdz rītam, par balsu saskanīgumu daudz nedomājot. Tapa pat veselas operas vienreizējā (vārda vistiešākajā nozīmē) izpildījumā. Tagad vairāk meklējam pēc tām grāmatiņām…
Aija: Es domāju, ka tik traki nav. Gandrīz katrās viesībās kādam līdzi ir ģitāra un, tas ir tāpat kā ar bisi pie sienas teātrī – tā agri vai vēlu, bet noteikti izšaus. Domāju, ka dziedājām, dziedam un dziedāsim.
Inga: Jau pēc šīm divām reizēm spriežu, ka pasākums ir izdevies. Katrā vietā bija citas dziesmas un citi stāsti, un ceru, ka tāpat būs arī turpmāk. Jelgavā tika skartas daudzas tēmas, mēs nemaz negaidījām.
Aivars: Daugavpilī bibliotēka bija pacentusies uzaicināt vietējo leģendu – kordiriģenti Terēziju Broku. Tas bija ļoti interesanti, bet radīja arī nedaudz pretēju efektu, jo tā saucamie parastie cilvēki pavisam neraksturīgi Latgalei kļuva kautrīgāki. Tomēr diskutējām diezgan daudz, katrā ziņā materiāls ievākts pamatīgs. ◆
