Uzņēmējs Vilis Vītols pēc atgriešanās dzimtenē ir paspējis gan pabūt
politikā, ko tomēr pametis uz neatgriešanos, gan arī iniciēt un
atbalstīt daudzus labus projektus – Vītolu fondu talantīgajiem reģionu
studentiem un pašlaik lielāko savu mūža darbu – Likteņdārza veidošanu
Koknesē uz salas Daugavā.
«Latvijā atgriezāmies pirms 15
gadiem. Nevienu brīdi to neesmu nožēlojis. Tieši pretēji – nožēloju, ka
neatgriezāmies agrāk. Taču mūža otrajā pusē pārcelties uz citu vietu ir
daudz grūtāk. Gan psiholoģiski, gan arī tāpēc, ka pirms tam jāsakārto
ļoti daudzas īpašumu lietas. Turklāt ir arī jārēķinās, ka jaunajā vietā
noteikti uzreiz nebūs iespēja turpināt biznesu un pelnīt. Tomēr mēs ar
ģimeni izvēlējāmies atgriezties mājās,» aizraujošā sarunā ar «Ziņām»
vaļsirdīgi stāsta Vilis Vītols.
Atvadu dāvana Venecuēlai
Vilis
Vītols ar siltām emocijām atceras Dienvidamerikas kontinentā esošo
Venecuēlu, kas bija Vītolu ģimenes mītnes zeme no Otrā pasaules kara
laikiem līdz pat 1999. gadam. «Es noteikti varu pateikties Venecuēlai
un, protams, arī savam tēvam. Jo tieši tur mēs radījām un veidojām savu
uzņēmējdarbību. Mans tēvs bija ar izteiktu uzņēmēja garu apveltīts
cilvēks – viņš arī virzīja visu mūsu celtniecības biznesu kopumā, viņam
bija asas novērošanas spējas – dzimis uzņēmējs, tirgotājs. Savukārt manā
pārziņā bija tehniskās lietas, jo biju ieguvis tehnisko izglītību
civilajā inženierijā. Mēs paveicām ļoti daudzus darbus, piedalījāmies
dažādos būvniecības konkursos. Pēdējais Venecuēlā paveiktais projekts
pirms atgriešanās dzimtenē mums bija liels darījumu centrs – apmēru ziņā
līdzīgs mūsu Gaismas pili. Un mēs arī simboliski to nosaucām «Centro
Letonia», kas tulkojumā no spāņu valodas tā arī nozīmē – centrs Latvija.
Venecuēlā ir pieņemts šādus lielus objektus dēvēt vārdos, jo tad tos ir
vieglāk atrast,» smaida Vilis Vītols.
Viņš stāsta, ka arī
Venecuēlā nekas pārsteidzošs nav korupcija, birokrātija un nesakārtotība
– kā jebkurā citā valstī pasaulē. Viņš pat atzīst – ja salīdzina
Latviju ar Venecuēlu un daudzām citām pasaules valstīm, mums situācija
nemaz tik briesmīga nav. Venecuēlā dažādās nelikumībās iesaistīti pat
augstākie armijas virsnieki, kuriem faktiski neviens neko īsti nespēj
padarīt, pauž Vilis Vītols. Tomēr viņš atzīst, ka kopumā tieši Venecuēlā
sniegtās iespējas strādāt ir viņa dzīves panākumu atslēga, jo nācies ne
reizi vien «atsisties pret sienu», pārdomāt situāciju un turpināt
strādāt. «Savas dzīves laikā esmu sapratis būtisku lietu – ja mēs
strādāsim, tad būs labi! Ikviena dzīvē pienāk grūts brīdis, kad nevilšus
pārdomā, vai ir vērts turpināt. Taču šie brīži ir jāiztur un jāiet
tālāk. Tikai tā varam sasniegt savus mērķus. Man dzīvē ir palaimējies –
esmu sasniedzis 80 gadu vecumu, daudz dzīvē ieguvis un daudz iemācījies.
Tāpēc varu teikt – esmu laimīgs,» saka Vilis Vītols.
Pienākuma apziņa
Viena
no pirmajām zināmajām Vītolu ģimenes sabiedriskajām aktivitātēm Latvijā
ir 2003. gadā dibinātais Vītolu fonds, kas ik gadu piešķir vairāk nekā
pustūkstoti stipendiju studijām Latvijas augstskolās maznodrošinātiem
vidusskolu absolventiem no laukiem un mazpilsētām. «Jūs nemaz nevarat
iedomāties, cik Latvijas laukos ir daudz talantīgu jauniešu! Skaidrs, ka
mēs nevaram atbalstīt visus, kurus gribētu, taču gadu no gada
strādājam, lai varētu palīdzēt aizvien lielākam skaitam talantīgo. Gribu
arī uzsvērt – sabiedrībā ir zināmā mērā nepareizs priekšstats, ka
Vītolu fondu veido tikai mūsu ģimene. Tā tas aizsākās, bet tagad fondam
ir ap 150 dažādu partneru – gan privātpersonas, gan uzņēmumi, kuri
sniedz finansiālo atbalstu, lai fonds varētu nodrošināt stipendijas,»
stāsta uzņēmējs, piebilstot, ka ik gadu fonds piešķir stipendijas
600–650 jauniešiem, bet tas vēl esot nepietiekami, tādēļ mērķis ir
sasniegt 1000 stipendiju gadā.
Uz jautājumu, kādēļ uzņēmējam
vispār vajag ar kādu dalīties ar paša pelnīto naudu, Vilis Vītols nosmej
un saka: «Man šis jautājums uzdots vairākkārt… Sākumā es pat īsti
nespēju formulēt atbildi, kādēļ to daru. Bet tad sapratu – tas ir sava
veida pienākums. Man dzīvē ir paveicies vairāk, tādēļ mans pienākums ir
palīdzēt tiem, kuriem nav šādu iespēju. Turklāt – arī es jaunībā ieguvu
Henrija Forda fonda stipendiju studijām ASV augstskolā. Tādēļ savā ziņā
tagad es atdaru to pašu citiem. Starp citu, daļa Vītolu fonda
atbalstītāju pašlaik ir tie studenti, kuri reiz sāka savu karjeru tieši
ar mūsu fonda atbalstu. Dzīvē viss tiek atdarīts. Un ir skaisti, ja
cilvēks novērtē labo un turpina to vairot.» Vilis Vītols arī nosmej, ka
viņam nav nekādu īpašu sajūtu, redzot, kā fonda stipendiāti gūst
panākumus dzīvē, – ir tikai neviltots prieks, ka Latvija šādā veidā
nezaudē talantus. «Varu pat palepoties – mums vien divi procenti no
stipendiātiem nepabeidz studijas. Un arī tas biežāk ir saistīts ar
slimību vai citiem objektīviem iemesliem, nevis slinkumu.
Piemēram,
ASV ir kāds labdarības fonds, un reiz kādā sarunā man šā fonda vadītāja
pauda pārsteigumu, ka mums ir tik niecīgs atbiruma procents, jo viņiem
vien 20 procentu no stipendiātiem studijas pabeidz,» stāsta uzņēmējs.
Viņš piebilst, ka Latvija var ļoti lepoties ar saviem cilvēkiem un viņu
izglītības līmeni. «Reiz ar kolēģi Jaunjelgavā nevarējām atrast kādu
māju, kur mums bija sarunāta tikšanās. Piestājām pie sirma vīra ar
spieķīti lūgt palīdzību. Tas bija uz grants ceļa. Viņš palūdza atļauju
atspiesties pret mūsu mašīnu un ar spieķīti smiltīs mums uzzīmēja ielu
shēmu un parādīja, kā atrast vajadzīgo adresi. Venecuēlā šāda lieluma
apdzīvotā vietā diez vai sastapsiet uz ielas tik inteliģentus un
izglītotus cilvēkus! Ja tā padomājam – lielākā daļa Latvijas izcilo
personību nākušas tieši no laukiem,» pauž Vilis Vītols.
Likteņdārzs – durvis uz nākotni
Otrs
lielais sabiedrībā zināmais Viļa Vītola iniciētais projekts ir
Likteņdārzs Koknesē, kas savu attīstību sāka 2005. gadā, kad tika
nodibināts Kokneses fonds.
Visu rakstu lasiet piektdienas, 15. augusta, «Zemgales Ziņās».
