Latvijas valsts pirmajā neatkarības laikā 19. augusts Jelgavā bija svarīga diena, kad ar dievkalpojumu un parādi jubileju atzīmēja 1919. gada dibinātais Latvijas armijas 3. Jelgavas kājnieku pulks. No 1920. gada novembra līdz 1940. gada okupācijai pulks bāzējās Dambja ielas kazarmās.
Apvienoja ziemeļniekus ar dienvidniekiem
Latvijas atbrīvošanās cīņu laikā 3. Jelgavas pulks formējās Krustpils–Līvānu rajonā. Pēc Cēsu kaujām 1919. gada jūnijā, kur latvieši kopā ar igauņu sabiedrotajiem sakāva līdzšinējos sabiedrotos – vācu landesvēra vienību –, pēc Strazdumuižas miera līguma noslēgšanas jaundibinātā valsts apvienoja ziemeļnieku un dienvidnieku spēkus. Pie pirmajiem piederēja Jorģa Zemitāna vadītā Ziemeļlatvijas brigāde, savukārt pie otrajiem – Oskara Kalpaka, bet pēc viņa krišanas Jāņa Baloža vadītā brigāde. Ziemeļniekiem un dienvidniekiem bija izveidojusies dažāda organizācija. Pārformējot šos spēkus trīs, vēlāk četrās divīzijās radās arī 12 kājnieku pulki, starp kuriem bija arī 3. Jelgavas kājnieku pulks.
Cīņās Sēlijā un Daugavpilī nomaina poļus
1919. gada augusta beigās pulks bija pozīcijās Daugavas kreisajā krastā uz dienvidiem no Līvāniem. 26. augustā tas izcīnīja pirmo kauju, neveiksmīgi mēģinot ieņemt lielinieku iekarotos Līvānus. Turpmākā kauju darbība bija veiksmīgāka. 27. augustā, ieņemot Tadenavu un Dunavas muižu, 29. augustā – Bebreni un citus apkārtnes ciemus, 3. oktobrī pulkam izdevās forsēt Daugavu un ieņemt Līvānus un sagūstīt pretinieka bruņuvilcienu. Bermontiādes laikā no 3. pulka Latgales frontē palika vien 3. bataljons. 17. oktobrī pulka vienības piedalījās kaujā pie Biržu muižas, izvietojoties pozīcijās līnijā Jaunjelgava–Ēķengrāve (Viesīte), piedalījās Jaunjelgavas kaujās, kas ilga līdz 14. novembrim. 16. novembrī pulks atbrīvoja Bausku, bet 23. novembrī ieņēma Meitenes dzelzceļa staciju.
1920. gada janvārī pulks iesaistījās Latgales atbrīvošanā. 16. janvārī tas ieņēma apvidu starp Rušonas un Zalvu ezeru. 2. februārī sasniedza Zilupi pie Torčilovas un tuvākajās dienās nostiprinājās visā upes krastā. Tajā pašā laikā 2. bataljons Daugavpilī pildīja garnizona dienestu, tā pamazām aizvietojot mājup ejošās poļu vienības, kas no lieliniekiem bija atbrīvojušas šo pilsētu.
Par godu 3. Jelgavas kājnieku pulka kaujām Latgalē 1936. gada 16. augustā tagadējā Rēzeknes novadā pie Rušenicas upes netālu no Rēzeknes–Daugavpils šosejas tika atklāts piemineklis, kura meta autors ir inženieris Zilēvičs. Uz obeliska apakšējās malas uzraksts – «3. Jelgavas kājnieku pulka cīņu vieta uzvaras gājienā pa Latgali. 1920.16. I. Mēs nesām sauli, brīvību un patstāvību Latvijai.» Pēc Otrā pasaules kara obeliska augšējā daļa bija nogāzta, 1988. gada vasarā tā tika novietota atpakaļ.
Karavīru skaits pārsniedza tūkstoti
Saistībā ar Latvijas armijas kājnieku pulka dzīvi miera laikā vēsturnieka Čikāgas Universitātes profesora Edgara Andersona (1920– 989) grāmatā «Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture», kas iznāca 1983. gadā Kanādā Daugavas Vanagu apgādā, minēts, ka, pēc amerikāņu militāristu apkopotajām ziņām, vienā latviešu kājnieku pulkā miera laikā bijuši 75 virsnieki un tūkstotis vīru. E.Andersons grāmatā citē 3. Jelgavas kājnieku pulka virsnieka Valdemāra Likerta atmiņas, ka 3. Jelgavas kājnieku pulkā katru gadu iesauca 700–800 jaunkareivju, taču tajā pašā laikā dienestā vēl atradās 400–500 veckareivju. Tā periodiski karavīru skaits pulkā bija lielāks par tūkstoti vīru. «Pulkos parasti jauca minoritātes ar latviešiem. Piemēram, 3. pulkā puse iesaukto nāca no Jelgavas kara apriņķa, bet otra puse no Abrenes jeb Jaunlatgales kara apriņķa, kur bija laba tiesa krievu, kas latviski prata vāji vai nemaz,» rakstīja V.Likerts. Šo sabiedrības integrāciju jauniesaukto vidū atceras arī jelgavniece Anitra Pārupe, kuras atmiņas par tēvu 3. Jelgavas kājnieku pulka kapelmeistaru Pēteri Poļakovu publicējām «Ziņās».
Uzkabe svēra 30 kilogramu
Obligātais dienests Latvijas armijā ilga gadu, bet jaunkareivju apmācība – astoņas nedēļas. Pēc tam jaunos pārbaudīja komisija. E.Andersons raksta, ka katrs virsnieks tīri personiskās interesēs saviem padotajiem centās panākt augstāku zināšanu līmeni, jo no tā bija atkarīga viņa avansēšanās jeb izaugsme dienestā.
Tolaik kājniekiem kaujā bija paredzēta galvenā loma. Viņi spēja darboties jebkurā apvidū dažādos laika apstākļos. Pārējo ieroču šķiru pienākums bija atbalstīt kājniekus viņu uzdevumu veikšanā. Kājnieku galvenais uzdevums bija iznīcināt pretinieku tuvcīņā. Kājnieki bija apbruņoti ar šautenēm, ložmetējiem, kājnieku un prettanku lielgabaliem.
Pēc E.Andersona apkopotajiem datiem, viena latviešu kājnieka pārnēsājamo mantu kopsvars ziemā bija 31,4, bet vasarā – 29,1 kilogrami. Kājnieku pulka bruņojumā pamatā bija angļu «Ross – Enfield» M.14 šautenes ar 7,7 kalibra lodēm. Šautenes svars ar durkli bija 4,6 kilogrami. Karavīri lietoja arī trīs veidu «Mills» tipa granātas, kas sprāgstot sadalījās 150 šķēpelēs un lidoja vairāk nekā 50 metru.
Zirgā uz rīta jundu
19. gadsimtā būvētajās Dambja ielas kazarmās 3. Jelgavas kājnieku pulks bāzējās divdesmit gadu. 1928. gada rudenī tur sāka dienēt 1919. gada Jelgavas atbrīvošanas cīņu varonis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvežleitnants Arturs Kēlers. Sākumā viņš bija pulka štāba priekšnieks, vēlāk komandiera pulkveža Augusta Apsīša palīgs. Pirms tam trīs gadus A.Kēlers bija dienējis Latvijas sūtniecībā Maskavā, taču no turienes viņu izraidīja kā Padomju Savienībai nevēlamu personu.
1935. gadā dzimušais A.Kēlera jaunākais dēls Juris, kas deviņdesmito gadu beigās kopā ar ģimeni atgriezās dzimtenē no trimdas Amerikā un dzīvo denacionalizētajā tēva mājā, stāsta, ka uz Jelgavu tēvs pārcēlies labprāt. A.Kēlers Jelgavā bija ne tikai cīnījies pret bermontiešiem, bet arī mācījies ģimnāzijā. Personīgi no tēva un arī no 3. Jelgavas kājnieku pulka J.Kēlers atceras pavisam maz. Reiz, varbūt trīs vai četru gadu vecumā, kopā ar tēvu bijis pulka šautuvē. Tas bijis liels piedzīvojums, kas, kaut neskaidri, ir palicis atmiņā. Par tēvu ģimenē stāstījusi māte Marta Kēlere (dzimusi Alksne), kas atšķirībā no trim dēliem, kuri kopā ar radiem kara beigās emigrēja uz ārzemēm, palika dzimtenē. Viņa uz ASV pārcēlās dzīvot tikai sešdesmito gadu sākumā. No šīm atmiņām viņš zina stāstīt, ka 3. Jelgavas kājnieku pulka vadošajiem virsniekiem bijušas labas algas, tādēļ ģimene Egas ielā, pārsimt metru no kazarmām, varēja iegādāties māju. Pulkvežleitnatam A.Kēleram ļoti patikuši zirgi. Dažkārt rītos pulka dieninieks viņam atvedis zirgu, ar ko tad tēvs jājis uz rīta jundu.
Edgars Andersons: «Vajadzēja būt gataviem okupācijai»
Kad Latviju okupēja Padomju Savienība, 3. Jelgavas kājnieku pulku, kā jau visu Latvijas armiju, pārveidoja, taču komandierus lielākoties degradēja un represēja. Traģisks bija arī 3. Jelgavas kājnieku pulka komandiera palīga liktenis. 1940. gada 24. septembrī mājā viņu apcietināja un par spiegošanu notiesāja uz desmit gadiem. Tieši 21. novembrī, Jelgavas atbrīvošanas 22. gadadienā, Vjatlaga koncentrācijas nometnē A.Kēlers mira. Ģimene to uzzināja tikai pēc daudziem gadiem.
M.Kēlere stāstījusi, ka 1944. gada vasarā viņa atgriezusies nopostītajā Jelgavā. Ienākot mājā, kas laimīgā kārtā bija palikusi vesela, viņa izvandītajā istabā, kur grāmatas bija nomestas uz grīdas, satikusi kādu krievu karavīru. Dzīvokļa saimniece jautājusi: «Ko jūs šeit meklējat!» Viņš atbildējis: «Gribēju apskatīties, no kā mēs jūs atbrīvojām.»
Spriežot par Latvijas valsts un tās bruņoto spēku traģēdiju, profesors E.Andersons atzīst, ka ļoti vēlu valsts vadītāji atskārta, ka aizsardzībā jāiesaista ne tikai armija, bet visi valsts iedzīvotāji un resursi. Piemēram, tolaik mūsdienu zemessargiem līdzīgā Latvijas aizsargu organizācija bija pakļauta Sabiedrisko lietu, nevis Kara ministrijai. «Modernajā karā pretinieks Latvijā varēja izcelt aviācijas un jūras desantu, organizēt partizānu un sabotieru grupas. Tajos apstākļos vairs nevarētu šķirot fronti no aizmugures apgabaliem, kādi bija Latvijas aizsardzības plānos. Valdība nesaprata arī tanku briesmas,» rakstīja E.Andersons. Viņaprāt, valsts propagandai vajadzēja ne tikai uzsvērt Latvijas un latviešu tautas mūžības ideju, sludināt pakļaušanos likteņa izraudzītajam Vadonim, bet gan izskaidrot iedzīvotājiem draudīgo ģeogrāfisko stāvokli, kaimiņu ideoloģiju un pat sagatavoties varbūtējai okupācijai, ja to nebūtu iespējams novērst.
Mūsdienās agrākajās 3. Jelgavas kājnieku pulka kazarmās atrodas Jelgavas 52. Zemessardzes kājnieku bataljons, kā arī darbojas Jelgavas jaunsargi.
Latvijas armijā bija 12 pulku.
Kurzemes divīzija
1. Liepājas
2. Ventspils
3. Jelgavas
Vidzemes divīzija
4. Valmieras
5. Cēsu
6. Rīgas
Latgales divīzija
7. Siguldas
8. Daugavpils
9. Rēzeknes
Zemgales divīzija
10. Aizputes
11. Dobeles
12. Bauskas
