Ar novada cienīgu iedzīvotāju skaitu
Ikdiena katram paiet savos darbos, nereti daudz neiedziļinoties, kā veicas radiem, draugiem un kaimiņiem. Tas attiecas ne tikai uz katru atsevišķu mājsaimniecību, bet arī uz lielākiem mērogiem. Tomēr kuram gan nepatīk pa mazu spraudziņu žogā palūrēt, ko dara kaimiņš. Arī «Ziņas» nolēma paskatīties, kas notiek tuvākos un tālākos kaimiņu pagastos un novados. Šoreiz viesojāmies Dobeles novada Auru pagastā.
Auru pagasts robežojas ar Dobeles pilsētu, Krimūnu, Penkules, Naudītes, Annenieku un Dobeles pagastu un Tērvetes novadu. «Mums ir lielākais pagasts Dobeles novadā,» stāsta pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Ozoliņš. Viņš Auros strādā kopš reģionālās reformas 2009. gadā.
Mantojumā no padomju gadiem – Gardene
Auru pagastā ir trīs izteikti lielāki ciemi – Auri, Ķirpēni un Gardene. Tieši Gardene ir lielākais rūpju bērns, jo tajā kopš padomju laikiem saglabājušās daudzdzīvokļu mājas, kas tagad ir teju vai kritiskā stāvoklī, stāsta J.Ozoliņš.
Gardene izvietojusies Bērzes labajā krastā gar autoceļu P97, 12 kilometru no pagasta centra Auriem. Apdzīvotā vieta radusies pēckara gados kā padomju armijas kara pilsētiņa, kurā bāzējās 24. tanku mācību divīzija. Divīzijā ietilpa 177. tanku pulks, 193. tanku mācību pulks un 84. atsevišķais sakaru mācību bataljons. Tagadējais Gardenes ciems ir bijusī virsnieku un kontrakta speciālistu pilsētiņa. Dienvidos no šosejas P97 atradās divīzijas kazarmas, materiālā bāze un tanku poligons. Karaspēka daļa mūsdienās daļēji nojaukta, daļēji izmantota kā ražošanas telpas. Poligona ierīkota Gardenes bīstamo atkritumu izgāztuve.
Lai gan Auru pagastā reģistrēti vairāk nekā 3000 iedzīvotāju, J.Ozoliņš atzīst, ka, visticamāk, to tomēr ir mazāk. «To jūt, veicot dažādus darbus, kad vajag kādu apstiprinājumu, piemēram, par daudzdzīvokļu mājas dzīvokļa iedzīvotāju. Tad izrādās, ka tajā neviens nedzīvo, lai gan ir deklarētie.» To labi var manīt, ja vēlas veikt remontus daudzstāvu mājās, tad nav iespējams noorganizēt, lai ar līdzmaksājumu piedalās visi iedzīvotāji, jo tie, kas tikai deklarēti, nav gatavi iesaistīties. Tiesa gan, to nevēloties arī daži namā dzīvojošie.
«Īpaši vecākiem cilvēkiem grūti saprast, ka šīs daudzdzīvokļu mājas vairs nav pašvaldības īpašums un katram jāatvēl kādi līdzekļi, lai kopīgi, piemēram, saremontētu jumtu,» skaidro pārvaldes vadītājs. Viņš stāsta, ka daudzdzīvokļu mājās ir ļoti sarežģīti panākt vienošanos. «Tam, kas mīt trešajā stāvā nav nekādas daļas, ka ārdurvis jānomaina, bet pirmā stāva iedzīvotājiem pilnīgi vienalga, ka trešajā tek jumts. Nemitīgi jāpārliecina, ka labums būs visiem iedzīvotājiem, ja māja tiks uzturēta kārtībā.»
Daudz iedzīvotāju – vairāk rūpju
Tā kā pagasta teritorijā dzīvo tik daudz iedzīvotāju kā dažā labā mazākā novadā, arī to, kuriem jāpalīdz ir vairāk. Pārvaldes vadītājs atzīst, ka Auru pagastā dažādos pabalstos izmaksā gandrīz tikpat līdzekļu kā pārējos Dobeles novada pagastos kopā. Gan tādēļ, ka pagasts ir ļoti liels, gan tādēļ, ka tieši tajā ietilpst problemātiskā Gardenes teritorija.
«Pārvaldes vadītāju ikdienas darbs tagad (pēc reģionālās reformas), protams, ir krietni savādāks nekā kādreiz. Daudz kas tiek nokārtots elektroniski vai novada Domē. Milzums laika un darba paņem tieši ikdienas sadzīves lietas,» secina J.Ozoliņš.
Uz pagasta pārvaldi kārtot sev interesējošos jautājumus iedzīvotāji nāk arvien mazāk, jo īsti pēc tā vairs nav vajadzības. Līdzekļus pagasta pārvalde vairs nekādus īpaši nepārvalda, lielos un specifiskos jautājumus kārto Dobeles novada Domes speciālisti, līdz ar to pagasta pārvaldes vadītāja uzdevums drīzāk ir koordinēt darbus pagastā, palīdzēt ar padomu, pie kā jāvēršas pašvaldībā.
«Vecāka gadagājuma cilvēki uz pagasta pārvaldi vēl nāk norēķināties par pakalpojumiem, arī vienkārši parunāties. Kā jau lauku rajonos, īpaši iecienīta tikšanās vieta ir veikals – tur arī uzzina visus jaunumus,» ar smaidu stāsta J.Ozoliņš.
Pagastmājas ēkā atrodas arī Auru pasta nodaļa, ko bijusi iecere likvidēt, tomēr pasta vadībai plāni mainījušies un nodaļu pagasta centrā nolemts atstāt. Pārvaldes vadītājs to vērtē pozitīvi, jo arī pasta nodaļa ir vieta, kur vietējiem patīk atnākt ne tikai iegādāties kādu laikrakstu, bet arī aprunāties.
Savs cūku komplekss un graudu kooperatīvs
Auru pagasta teritoriju šķērso Bērzes pietekas Ālave, Sesava un Grauzdupīte (Gardene). Lielākās ūdenstilpes ir Dziļezers, Rūju, Šveikuru un Teiku dīķi. Uz pagasta dienvidrietumu robežas atrodas Apguldes ezers un Mazapguldes dzirnavezers, ziemeļrietumu daļā plešas lieli mežu masīvi – Pakaisu, Skaparu, Mežansu, Lasmaņa meži.
Pagasta kopējā platība – 11 109,6 hektāri, tajā skaitā lauksaimniecībā izmatojamā zeme – 5555,5 hektāri, mežu zeme – 3826,7 hektāri. Auru pagasta teritorijā reģistrēti 105 uzņēmumi, tostarp 81 zemnieku saimniecība. Lielākie un sekmīgākie uzņēmumi ir Rīgas kombinētās lopbarības rūpnīcas cūku komplekss «Kroņauce» un kooperatīvā sabiedrība «Auru grauds».
Auru pagasta teritorija nav īpaši bagāta ar kultūrvēsturiskiem pieminekļiem un aizsargājamiem dabas objektiem. Valsts aizsargājamo kultūrvēsturisko pieminekļu sarakstā iekļauti trīs vietējās nozīmes arheoloģiskie pieminekļi (senkapi) un viens arhitektūras piemineklis.
Lielbērzes kapu kapliča, vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, atrodas Lielbērzē, datēta ar 19. gadsimta pirmo pusi, bet Kviešu apmetne, arī vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis, meklējama Sesaviņas labajā krastā pie Kviešu mājām. Ošukalnu senkapi (zviedru senkapi), vietējās nozīmes arheoloģijas piemineklis, atrodas aiz Ošukalnu, bet Pēkaiņu senkapi – pie Pēkaiņu mājām. Karavīru kapsēta, Tīlaišu brāļu kapi, izvietojusies pie Tīlaišu mājām un datēta ar 1944. gadu.
Mazapguldes dzirnavas, kas arī ir vietējās nozīmes vēstures piemineklis, iespējams apskatīt pie Mazapguldes ezera. Par vēsturisku vērtību uzskatāmas arī pagasta teritorijā esošie Vella kroga, Sarkankroga un Jaku kapi.
Valsts īpaši aizsargājamo dabas objektu statuss piešķirts priedei pie mājām «Velēnas», kas atrodas Liepājas šosejas malā, un Ķirpēnu gobai Kroņaucē. ◆
No tradicionālās lauksaimniecības līdz vīnam
Auru pagastā mājvietu radusi zemnieku saimniecība «Cīruļi», kas reģistrēta 1992. gadā. Ģimenes uzņēmums attīsta divus saimnieciskās darbības virzienus – lauku tūrismu un lauksaimniecības agregātu un detaļu tirdzniecību. Mājas saimnieks Jānis Ritenieks «Ziņām» stāsta, ka iniciatore iesaistīties lauku tūrismā un detaļu tirdzniecībā bijusi meita Ilze, kas arī pārsvarā ar to visu nodarbojas, vecākiem tikai piepalīdzot.
Celta pašiem, noder viesiem
Dienā, kad Cīruļu mājās viesojas «Ziņas», Ilze Riteniece darbojas Dobeles novada Tūrisma informācijas centrā, kur viņa strādā paralēli darbam saimniecībā, tāpēc par veikto stāsta tētis Jānis.
Viņš atceras, ka, sākot dzīvot Cīruļos, vairākus gadus nodarbojušies ar tradicionālo lauksaimniecību – iekopuši laukus, turējuši lopus. «Īpašumā mums bija aptuveni 30 hektāru zemes, un tas, protams, nav nekas liels kārtīgai lauksaimniecībai. Tāda ulmaņlaiku tipa saimniecība, tikai ar to atšķirību, ka zemes apsaimniekošanai mūsdienās vairs nepietiek ar pāris zirgiem, bet gan vajag kārtīgu tehniku, kas visu sadārdzina.» Arī piena iepirkuma cena kļuvusi arvien zemāka, un pamazām saimniekošanai lauksaimniecībā atmests ar roku.
Tieši meitai radusies ideja ģimenes vajadzībām celto pirti izmantot lauku tūrismam. Tā kā pirts, kurā ir arī istabiņa, lai pārlaistu nakti, atrodas kādu gabaliņu nost no pašu mājām, viesi netraucējot saimniekus, un otrādi. Lai iekārtotu viesu namu, uzrakstīts projekts un iegūts neliels Eiropas finansējums aprīkojuma iegādei.
Saimnieks ar lepnumu izrāda pie pirts mājiņas uzbūvēto āra kamīnu un pašu pirtiņu, kas atrodas pie Cīruļu dīķa, kura vietā vēl deviņdesmitajos gados zaļojis kviešu lauks. Viesi dīķī var gan nopeldēties, gan noķert kādu zivi.
Jānis stāsta, ka tūristu interese par pirtiņu ir uzplūdiem – brīžiem liela, reizēm ilgstoši klusums. «Tagad gan apzināmies, ka pirts mājiņu būtu cēluši citādu, plašāku, bet toreiz mērķis bija pirts tikai ģimenes vajadzībām.»
Sava vīna darītava
Jau izsenis pašu vajadzībām Cīruļu saimnieks mēdzis gatavot vīnu, tiesa gan, šim arodam nepieejot profesionāli. «Bija, piemēram, kāda ābolu sula mājās pavairāk, uztaisīju arī vīnu. Citreiz sanāca labāk, dažreiz sliktāk,» skaidro Jānis. Meitai radusies ideja arī vīna darīšanu izveidot kā vienu no saimniecības nozarēm.
Vīna darītava «Auru Cīruļi» dibināta 2013. gadā, izmantojot Eiropas finansējumu. Ogu un augļu vīni tiek ražoti no saimniecībā audzētām izejvielām, arī vīnogām. Saimnieks gan atzīst, ka vīnogu saimniecībā nav ļoti daudz. Mērķis ir vairāk ražot tieši netipiskākus vīnus, piemēram, rabarberu. Saimniecībā viesiem tiek piedāvāts apskatīt vīna ražotni, iepazīties ar ražošanas procesu un degustēt vīnu ar oriģinālām uzkodām, kas īpaši piemērotas vietējiem dzērieniem un izceļ to garšu.
«Nokārtot visas atļaujas, lai vīnu ražotu oficiāli, nebija vienkārši, bet Ilze bija uzņēmusies to izdarīt un īstenoja savu mērķi,» atzīst saimnieks. Viņš piebilst, ka Latvijā vīna dzeršanas kultūra pagaidām vēl nav īpaši attīstījusies, tomēr interese ir un mūsu vīna ražotājiem vēl jāatrod sava niša, kurā darboties.
Saimniecībā ir mērķis pamazām izremontēt veco ēku blakus saimnieku mājai, lai varētu viesiem piedāvāt vairāk vietas nakšņošanai, tomēr šis plāns vēl nav realizēts līdzekļu trūkuma dēļ. Tam rakstīts arī projekta pieteikums, bet diemžēl nav ticis apstiprināts. Tomēr Ritenieki nebēdājas un tic, ka pamazām arī šo plānu izdosies realizēt. ◆
