Kultūras darbiniece Dzintra Zimaiša atceras «Baltijas ceļu» un barikāžu laiku.
Jau (vai tikai?) gadsimta ceturksnis pagājis, kopš trīs Baltijas jūras krastā esošās valstis izveidoja aptuveni 600 kilometru garu cilvēku ķēdi, savienojot to galvaspilsētas. Iespaidīgās akcijas «Baltijas ceļš» dalībnieces lika par sevi runāt visā pasaulē un atgādināja par pusgadsimtu ilgo atrašanos svešas varas jūgā.
Izaugusi vesela paaudze (kā atzinās mana darba kolēģe, 1989. gada 23. augustā viņas nebija ne tikai «Baltijas ceļā», bet vispār vēl šajā pasaulē), kam «Baltijas ceļš» ir tikai vēstures fakts. Kā to dienu notikumi izskatās no kultūras darbinieka viedokļa, «Ziņas» jautāja Jelgavas novada pašvaldības Kultūras nodaļas vadītājai Dzintrai Zimaišai.
«Ja runājam par «Baltijas ceļu», barikādēm un visām sekojošām lietām, reizēm aizdomājos, ka es kā pēckara gadu bērns taču esmu tīrs padomju produkts. Laikā, kad gāju skolā, mani, tāpat kā citus, uzņēma oktobrēnos,» atceras Dz.Zimaiša. «Pionieros es pati gribēju iestāties, lai gan man grūti bija iemācīties svinīgo solījumu. Jo manai sejai, pēc pašas domām, ļoti piestāvēja tas sarkanais kaklautiņš. Turklāt no pionieru laikiem jau vismazāk atceras to politiku. Bērni bija organizēti, sacentās zīļu, kastaņu un makulatūras vākšanā, arī par labām sekmēm, galu galā – kas tad tur slikts.
Komjaunatnē savukārt iestājos tajā laikā, kad bija modē komjauniešu klases. Skolotāja pat ātrāk nelaida mājās, kamēr nebiji uzrakstījis iesniegumu par stāšanos komjaunatnē.
Bet mēs to pieņēmām kā diezgan pašsaprotamu lietu. Un dažreiz pat klusībā pasmējāmies par tiem, kas to lika darīt. Tā paaudze, kas piedzīvoja Staļinu un ar to saistītās represijas, bija ieraduši klusēt. Pat saviem bērniem neko «politiski bīstamu» nestāstīja. Viņu pašu drošības labad,» domā pieredzējusī kultūras darbiniece.
– Kultūras joma varēja būt tā, kur visvairāk jāuzrauga jaunās dzīves cēlāja ideoloģiskā tīrība.
Es domāju, ka šī briesmīgā ideoloģija arī vēl tagad darbojas, un pilnā spēkā. Mēs joprojām nepietiekami to novērtējam.
Bet toreiz bija tā, ka sistēma pati pamudināja cilvēkus iekšēji tai pretoties. Tikko sāku strādāt pilsētas kultūras namā, kas bija mana pirmā darbavieta vēl pirms augstskolas beigšanas, jau ar mani atnāca aprunāties «no tās mājas». Tā vienkārši pajautāja, «kā klājas, vai es te tagad strādāšot», un aizgāja.
Saņēmu arī savu pirmo lielo rājienu, bet tā pa nopietnam. Katram darbiniekam bija sava dežūrnedēļa (droši vien arī tagad vēl ir tāpat), un tieši manā nedēļā trāpījās «Līvu» koncerts (toreiz, kad visi vēl bija dzīvi). Viss it kā mierīgi, sāka gan viens otrs no skatītājiem plaukšķinot celties kājās, kas tad vēl nebija pieņemts. Bet tas nu būtu mazākais grēks. Izrādījās, no nākamās dienas bija izsludināts cenu pieaugums cigaretēm, un kāds no «Līviem», starpbrīdi izsludinot, pajokoja, sak, iesim uzpīpēt, kamēr vēl var «pa lēto». Šis «jociņš» man maksāja izsaukumu uz izpildkomitejas Kultūras nodaļu un stingro rājienu. Vajadzēja, lūk, skatīties, paredzēt, brīdināt utt. Vēlāk gan kompensācijā dabūju braucienu uz Maskavu par labiem rezultātiem sociālistiskajā sacensībā – tik nelaimīgs bija toreizējais nodaļas vadītājs Ērciņš, jo ne jau aiz labas gribas viņam nācās mani sodīt.
– Uz skatuves jau nu nevarēja rādīt visu, kas ienāk prātā.
Katra kolektīva repertuāru vajadzēja apstiprināt augstākās instancēs. Tā uz Alunāna Jelgavas teātra skatuves neparādījās Gunāra Priedes «Smaržo sēnes». Caurskatīja ne tikai teātrus. Viltīgu gājienu izdomāja jauktā kora «Zemgale» toreizējais diriģents Viesturs Liepiņš. «Dzintra, ja tu gribi, lai es te strādāju, tad tu aizbrauksi uz ministriju un aizstāvēsi mūsu repertuāru,» diriģents uzstādīja gandrīz vai ultimātu. Un – tas gājiens izgāja cauri, laikam lielie vērtētāji tādu nenozīmīgu skuķi, kāda es viņu acīs tolaik noteikti biju, īsti neņēma par pilnu un programma tika apstiprināta.
– Vai tad nebija vajadzīgas arī obligātās nodevas partijai un valdībai?
Par tām nodevām esmu domājusi diezgan daudz. Vairākus gadus, kad jau strādāju Jelgavas rajonā, Mūzikas vidusskolas telpās esmu taisījusi Vladimira Iļjiča Ļeņina jubilejas koncertus. Un tur jau nenāca tā parastā publika.
No tiem laikiem atceros Leonīdu Kapelleru un Annu Jansoni, kuri ļoti ātri iemācījās tekstus, kamēr citiem tie sagādāja grūtības. Toties nākamajā dienā pēc koncerta – neatceras vairs ne vārda. «Tādus tekstus taču ilgi sevī nevar paturēt,» tāda bija atbilde, «iekšas netur!»
Cits skatījums man ir uz tēlotāju mākslu, jo labi, ka tādi darbi tapa – tie taču paliek vēsturei. Kaut vai jelgavnieks Guntis Strupulis – vai tad slikti, ka viņš savulaik uzgleznoja Ļeņina portretu, savus zemtekstus īsts mākslinieks visur pratīs ielikt. Kā Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa «Ļeņinam», tā taču ir viena no izcilākajām mūsu kora dziesmām. Sistēma pati veidoja nepieciešamību domāt un nonākt pie kaut kādiem secinājumiem.
– Un blakus Ļeņinam un Staļinam pamazām vien radās «Baltijas ceļš».
Tajā laikā vadīju «Lauktehnikas» kultūras namu (tagadējais kultūras nams «Rota» Garozas ielā – red.). Mums jau bija ļoti aktīvs uzņēmuma pārvaldnieks – Jāzeps Kivlenieks, bez kura dziesmotā atmoda nemaz nav iedomājama.
«Baltijas ceļā» mūs ar Intu Englandi, Ritu Baronu un, ja atmiņa neviļ, arī mākslinieci Annu Ziemeli norīkoja postenī starp Iecavu un Bausku, kur savas, ja nemaldos, 15 minūtes, arī godprātīgi nostāvējām. Roku rokā.
Tagad varam kritizēt un pelt, bet mēs taču paši radām šos likumus un politiku. Un, ja mēs to slikti un neprasmīgi darām, tad nevajag vainot iekārtu.
– Triviālais jautājums – vēlreiz piedalītos «Baltijas ceļā»?
Noteikti. Un ietu arī uz barikādēm un visur, kur vien vajadzētu. Mēs jau pēc dabas esam tādi mierīgi, bet, ja mūs tā ļoti pamatīgi satricina, tad esam gatavi momentā savākties.
– Barikāžu laiks tomēr vairs nebija tikai padziedāšana vien.
Atceros tos laikus, jo toreiz man vēl meita bija maza, pa TV un radio skanēja trokšņi un šāvieni – nu, nebija diez cik omulīgi. Tas bija mans «Lauktehnikas» laiks, un šajā uzņēmumā strādāja ļoti patriotiski noskaņoti cilvēki, turklāt neatkarīgi no tautības.
Viss notika organizēti, un Jelgavas «Lauktehnika» ar savu smago tehniku jau sen bija Rīgā. Bet mēs, kultūras nama darbinieces, taču arī nevarējām palikt malā un kopā ar kapelu «Zaļais draugs» (Agris Celms, Vilnis Dumpis un citi) devāmies pie savējiem ar visu mūziku. Gluži pie TV centra netikām, bet mūs iedalīja dežurēt pie Rīgas telegrāfa centrāles.
– Izklausās samērā romantiski, bet bija taču reāli upuri. Man šķiet, ka Robertu Mūrnieku, Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un skolēnu Ediju Riekstiņu vēl kaut cik atceramies, bet baltkrievu miličus Gomanoviču un Konoņenko, kuri tiešām krita kaujas postenī, aizstāvot neatkarīgu Latviju, pamazām aizmirstam.
Tu man uzjundī atmiņā ne visai patīkamas lietas. «Baltijas ceļā» un it sevišķi barikādēs esmu ievērojusi arī tādus cilvēkus, kuri arī it kā cīnījās par kopīgo lietu, bet faktiski rīkojās visai dezorganizējoši. Un daudzi vēl nekaunas lepoties ar Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmēm. Bet ne man viņus tiesāt.
– Kā kultūras darbinieks un Tērvetes teātra galvenā režisore labāk pasaki, kad taps kāds skatuves vai cita veida mākslas darbs par tiem laikiem? Tā kā nebūtu ne par ko tamlīdzīgu dzirdējis
Smags jautājums. Jo arī nav atbildes. Varbūt par maz laika pagājis?
– 25 gadi – par maz?
Es tomēr ceru, ka būs. Bet vispirms jāatrod darītājs. Un te, manuprāt, neder jaunietis, kurš to visu zina vien no nostāstiem. Šāds materiāls vislabāk padosies tikai tādam cilvēkam, kurš pats tur bijis klāt. ◆
