Izvēle starp tomātu kastēm lielveikalā, siera rituļiem piena produktu vitrīnā vai divām degvielas uzpildes stacijām katrā ielas pusē – cenas vai emocionālu iemeslu diktēta, tā allaž likusies ikdienišķa un gluži personīga. Jā, ir dzirdēts par rietumniekiem, kas neiegādājas noteiktas markas apavus, ledusskapjus vai tepiķus, tā paužot attieksmi pret necilvēcīgiem darba apstākļiem ražotāju fabrikās. Vēl ne tik sen dzirdējām mudinājumus (un apņēmīgus solījumus) neiepirkties noziedzīgi nevērīgas lielveikalu ķēdes uzņēmumos arī tepat Latvijā. Bet galu galā boikota gars ir izplēnējis un morālais ieguvums ar praktiskajiem zaudējumiem nav spējis mēroties.
Vai šoreiz būs citādi? Vai izvēles motīvi spēs pārkāpt personīgā robežas? Vai saistībā ar Krievijas embargo izskanējušais Ministru prezidentes aicinājums «skatīties uz mūsu produktiem» iekustinās valstiska patriotisma jūtas?
Atbildēm droši vien pienāks laiks, bet pagaidām dzīve, šķiet, pēc inerces rit savu gaitu. Vienvakar televīzijā rāda uz lauka sapuvušus kabačus, jo neesot noņēmēju. Citvakar ziņo, ka pārstādātājam tieši tie noderētu, jo nav ko likt konservu burkās. Uz Latvijā ražotā garšvielu maisījuma izlasu, ka burkāni, sīpoli, paprika un ķiploki nāk no Ķīnas, pētersīļi, selerijas, dilles no Ēģiptes un kurkums no Indijas. Toties nedēļas nogalē, dodoties ekskursijā pie kaimiņiem uz Klaipēdu, autobusā pavīd pavisam negaidīta cerība – pašu dārzā izaudzēts vai pagasta veikalā iegādāts, katram ir līdzi savs ēdamais, un skaidrs, ka vismaz pārtikas pirkuma ziņā šoreiz konkurenti netiks atbalstīti.
Ciktāl vienotā ekonomiskā telpa un pašreizējā politiskā situācija mums liek būt sāncenšiem un cik sabiedrotajiem – tāds jautājums jau varētu pārsniegt vienkāršas iepirkšanās robežas. ◆
