Toreiz es biju beidzis studijas akadēmijā, un manu gluži jauno diplomu greznoja ieraksts – mežsaimniecības inženieris. Šis dokuments gan, godīgi sakot, manā skatījumā bija tikai tāds mātei parādāms papīriņš, lai atskaitītos par Jelgavā pavadītajiem gadiem, jo pirms studijām es biju beidzis mežsaimniecības tehnikumu un viss, kas saistījās ar mežu, man bija daudz skaidrāks nekā vienam otram diplomētajam kursabiedram. To zināja arī fakultātes cienījamie mācību spēki, tādēļ jau pēc trešā kursa pirmā studiju semestra uzaicināja mani strādāt par laborantu tālaika Botānikas katedrā. Tā es strādāju un mācījos, un dzīvoju, un nedēļas un mēneši ritēja, kā mēdz sacīt, vēja spārniem.
Jā, par to dzīvošanu. Darbu dekāns bija izgādājis, bet dzīvokli – kur nu! Jaunajam speciālistam, kurš nebija pat komunistiskās partijas biedrs, – ko jūs! Arodkomitejas vietējā sarakstā gan pierakstījos, bet tur kaut ko sagaidīt likās tikpat naivi kā cerēt uz lietu tuksnesī. Nācās palikt kopmītnē. Labi vēl, ka pārvaldniece ierādīja atsevišķu istabiņu; galdu un guļamo atvedu no mājām, dažus ķeblīšus un grāmatplauktu sameistaroja paziņas Kokapstrādes katedrā, un tā arī dzīvoju uz ierastā un trokšņainā studentu ikdienas fona.
Nemanot pienāca ziema. Tā izvērtās varen augsta un sniegota: sala kā Antarktīdā, un sētnieki lādēdamies sniega tīrāmās lāpstas gandrīz no rokām neizlaida.
Kādas nedēļas nogalē pašā niknākajā aukstumā no laba paziņas Jāņa saņēmu telegrammu – garu kā bulvāra romāns. No visai kļūdaini izprintētā teksta tik vien spēju izlobīt kā – «Laukos vienam garlaicīgi. Braucu ciemos».
O, tā būs patīkama pārmaiņa vientuļajā ikdienā! Kaut arī bijām studējuši dažādos gados un Jānis pat pāris kursu zem manis, mūs bija satuvinājušas medības un makšķerēšana. Tagad viņš bija uzkalpojies līdz mežziņa amatam un dzīvoja netālu no Auces.
Sestdienas pievakarē nopirku alu, dažas konservu kārbas un sāku gaidīt. Līdz ar ziemas vakara krēslu Jānis bija klāt. Šito prieku! Mēs nevarējām un nevarējām beigt stāstus par dzīvi, darbu, dāmām un citām tēmām.
Pēc stundām divām mans Jānis sāka manāmi nervozēt kā bagāta atraitne, kura nevar atrast tualeti. «Tas suns…» viņš pēdīgi izstomīja. «Man lejā mašīnā palika Alis. Vienu taču es viņu mājās nevarēju atstāt…»
«Ak, Alis,» nu bija mana reize pārdomāt. Ali es pazinu – tas bija paprāvs plušķis, visumā labestīgs un mīlīgs kukainis.
Ali vajadzēja dabūt augšā. Bet kā? Tajos laikos ne dzīvokļi, ne pagalmi neņudzēja no dažādu sugu četrkājainajiem – vēl nebija tāda mode. Un suns studentu kopmītnē taču būtu iekšējās kārtības noteikumu nedzirdēts pārkāpums. Vēl pie tā visa, kā par nelaimi, šajā vakarā maiņā caurlaides būdā sēdēja feldfēbeļa dabas dežurante.
Es dzīvoju kopmītnes otrajā stāvā, tātad variants caur logu pilnīgi atkrita. Bezcerīgi lūkojos apkārt, līdz mans skatiens noslīdēja līdz grīdai. Izeja! Grīdu sedza prāvu izmēru paklājs, kuru es – un «feldfēbelis» to zināja – diezgan regulāri nesu pagalmā izpurināt.
«Vai Alis ļaus, lai viņu ievīsta grīdsegā?» pajautāju Jānim. «Būs jāmēģina – kas tad cits atliek…» draugs atņurdēja.
Glīti sarullēju paklāju. Nokāpām lejā. Suns, mašīnas aizmugurē iespiedies, drebēja kā galerta bļodiņa zemestrīcē. «Tagad, suns, esi rāms,» Jānis, it kā lielu noslēpumu uzticēdams, iečukstēja Alim ausī.
Šā tā ievīstījuši suni grīdsegā, ņēmām nesamo katrs aiz sava gala un maršējām uz augšu. Dežuranti mūsu darbošanās, šķiet, interesēja tikpat maz kā baleta teātra direktoram dejotāju kājas. Tā laimīgi un netraucēti nokļuvām manā istabā. Suns, siltumā nonācis, bija gatavs mūs nolaizīt no galvas līdz papēžiem.
Atsākām nelaikā pārtrūkušās sarunas. Pļāpājām tik ilgi, kamēr attapos – Alim taču arī jāiedod kaut kas ēdams. Brētliņas tomātu mērcē bija paredzētas tikai mums abiem. Pēdīgi izdomāju variantu. Mūsu kopmītnes – nu, tās, kas Driksas krastā, – pirmajā stāvā tolaik atradās pārtikas veikals, un tajā strādāja man puslīdz pazīstams gaļas izcirtējs. Gaļa, ko cirst, viņam bija, taču veikala vitrīnās tā parādījās diezgan reti. Šis produkts zemletes tirdzniecības variantā pa kluso pārvietojās pārdevēju, draugu un paziņo somās. Bet ja nu palaimējas? Kāpu atkal lejā.
«Iedod man kādu kaulu,» palūdzu tajā brīdī pa veikalu klīstošajam paziņam. «Ko tad tu – sestdienas vakarā zupu vārīsi?» šis apjautājās. «Ne jau zupu. Man tur, augšā, izbadējies suns,» es paskaidroju. «Ā, suns – tas ir labi. Suns ir cilvēka labākais draugs. Tad jādod.»
Un viņš pazuda veikala aizkulisēs. Pēc brīža izcirtējs atgriezās ar tādu gaļas un kaulu porciju, ar ko varētu pabarot vismaz divus milžus, pusdzīvus aiz izsalkuma. Es, samaksājis visai simbolisku naudas summu, priecīgs atgriezos pie viesiem.
Dzīres turpinājās. Suns grauza kaulus, mēs – apceptās brētliņas. Alus jau bija izdzerts tik daudz, ka tajā brīvi varētu peldēt vismaz divas jahtas. Mēs pārmaiņus sākām apmeklēt tualeti, kas, par laimi, atradās pavisam tuvu – koridora galā.
«Bet kā tad Alis?» Jānis, no kārtējās pastaigas atgriezies, vienā brīdī iejautājās.
Nu kā! Atsilušajam un brango kaulu kaudzi apēdušajam sunim arī, protams, varēja rasties tieksme nokārtot savas dabiskās vajadzības. Suns uz tualetes poda sēdēt nebija skolots, tādēļ tinām viņu atkal paklājā un stiepām lejā.
«Pēteris gan šovakar tīrīgs – jau otro reizi purinās grīdsegu,» dežurante ieķiķinājās; viņas smiekli skanēja kā vistai, kam uznākušas žagas.
«Redziet, te ciemiņš atnāca ar netīriem zābakiem,» es stomījos un sapratu, ka tas izklausās visai stulbi, jo ziemas laikā, kā zināms, pat sniegam kūstot, nekādi dubļi nerodas.
Taču viss beidzās bez starpgadījumiem. Alis, brīvē ticis, uz sniega kupenām un kopmītnes tuvākajiem stūriem dāsni atstāja savas klātbūtnes apliecinājumus, tad mēs devāmies mājās, likāmies uz dīvāna un, neviena netraucēti, nogulējām līdz svētdienas pusdienlaikam.
Padzērām rīta kafiju, un Jānis posās mājup. Gāju viņu pavadīt līdz mašīnai. Kopmītnes nakts dežurante bija nomainījusies, un turpināt mūsu konspirāciju vairs nebija nekādas vajadzības. Alis, asti ritenī sagriezis, lepni rikšoja mums pa priekšu, mēs nesteidzīgi viņam sekojām.
Tā suns, pārkāpdams mūsu kopmītnes iekšējās kārtības noteikumus, nelegāli nodzīvoja manā istabā gandrīz diennakti. Vai no tā cēlās kāds ļaunums? Taču nē – un domāju, jūs man piekritīsiet. ◆
